Diezgan droši var apgalvot, ka pasaulē nav ideālu valstu – arī labklājīgākajās un demokrātiskākajās valstīs ir jautājumi, kurus grūti atrisināt vai ar kuriem politiķi pat necenšas tikt galā. Ik pa laikam neatrisinātās problēmas sakrājas, un tad sākas vēlētāju protesti, dumpji un sapņi par citu parlamentu, citiem politiķiem un citu vēlēšanu sistēmu.
Latvija, protams, nav izņēmums: nepadarītie vai ačgārni darītie darbi, karš Ukrainā un Krievijas centieni radīt šķelšanos un nestabilitāti Eiropas valstīs, un kā kronis visam – Saeimas vēlēšanas pēc gada. Savulaik Šlesers un viņa atbalstītāji neapdomīgi savu attieksmi gan vēlētājiem, gan tiesībsargājošajām institūcijām (tā teikt, ejiet dillēs, mēs darīsim, kā gribam!) pauda laikā, kad Saeimu vēl varēja atlaist. Šogad – apzināti vai neapzināti – šleseristu mēģinājums, kurš, manuprāt, varētu būt pelnījis valsts apvērsuma nosaukumu, tika sākts laikā, kad bija skaidrs: rosināt atlaist Saeimu nevar, jo Satversmē noteikts ierobežojums, ka parlamentu nevar atlaist gadu pirms vēlēšanām, neļaus to darīt. Jo izskatās, ka vēlētāji to labprāt izdarītu – gan tādēļ, ka politiķi viņus kūda, cik nu laiks, prasmes un nauda ļauj (Latvija esot pārpratums ne valsts, te viss ir tikai slikti un vajadzīgi jauni Saulveži), un, otrkārt, vēlēšanu kampaņu acīmredzot nolemts sākt krietni agri. Tiesa gan, tik agrs kampaņas sākums liek domāt arī par to, ka, iespējams, iejaukta kāda lielā nauda, tāpēc jāpaspēj tomēr mēģināt vienoties. Piemēram, dažas partijas varētu apņemties nerunāt tikai par to, cik slikta ir valsts un ka tādēļ viņi arī neko nevar izdarīt. Vai tad, ja izdotos, piemēram, lielā mežu izciršana, izrādītos, ka tik slikti ar to neizdevušos Latviju nemaz nav?
Lai kā, ir skaidrs, ka gan t.s. Stambulas konvencijas denonsēšana, gan partiju likvidēšana un vēl dažas spožas idejas ir saistītas ar vēlēšanām un kvēlu vajadzību tikt pie varas, turklāt lielas varas. Uzreiz jāteic, ka apgalvojums – Latvijā viss ir slikti, jo visi deputāti ir tādi, tādus mums esot jāievēl, jo vēlēšanu sistēma uztaisīta tā, lai būtu slikti -, pirmkārt, ir muļķības, jo galu galā tos “sliktos” ievēlam mēs, vēlētāji. Ja vien sistēma ir demokrātiska, tiesiska un nav tāda, kas atļauj piedalīties tikai vienas partijas pārstāvjiem, kurus pat izsvītrot nevar, tad visā vainot vēlēšanu sistēmu ir aplamība. Jo arī “brīvos cilvēkus”, kuri nav partijās, NVO un dažādās patriotiskās organizācijās, tieši tāpat var ietekmēt, pārliecināt un galu galā nopirkt. Otrkārt, Eiropas vēsture liecina, ka vairākās valstīs savulaik vēlēšanu sistēmas mainīja, vēlētāji gribēja labākus un godīgākus deputātus. Sistēmas mainīja, vēlētāji bija priecīgi, bet pēc dažiem gadiem pētījumi apliecināja, ka problēmas, kuras iedzīvotājus kaitināja, nav pazudušas.
Jā, Latvijā varētu samazināt ievēlamo deputātu skaitu, varētu mainīt vēlēšanu sistēmu, lai daļa ievēlamo būtu “brīvie cilvēki”, tas ir, nebūtu piesaistīti kādai partijai. Tomēr – profesionālisms un izpratne par valsts pārvaldību ir vajadzīga šā vai tā, ir bīstami uzskatīt, ka vadīt un plānot valsts dzīvi var katrs, kuram iegribas šad tad no Saeimas tribīnes kaut ko pateikt. Traģiska diemžēl ir režisora Alvja Hermaņa nostāja šajā jautājumā, jo viņam darbam Saeimā pietiktu ar to brīvo laiku, kas paliktu pāri pēc lielā pamatdarba teātrī. Un lielā problēma – vardarbība – Latvijā esot risināma pavisam vienkārši, bez likumiem un konvencijām: jau no mazotnes meitenēm jāmācās aizstāvēties; ja viņas varēs varmākam kārtīgi sadot pa degunu, tad varmācība izzudīšot. Tas nebija humors un, kā mēdz sacīt, bez argumentiem, jo jebkurā valodā sacītais ir absurds, ja sapnis par valsti ir stiprākās dūres taisnība.
Komentāri