Nevēlos uzdoties par pedagoģijas vai bērnu audzināšanas speciālistu – tāda no tiesas neesmu. Neesmu studējusi šo jomu, arī pašas bērnu audzināšana ir subjektīvā pieredze, ne zināšanas, ko un kā tiešām vajadzētu darīt. Tomēr gadās brīži, kad tuvāk vai tālāk notikušais liek aizdomāties par bērnu un jauniešu rīcības motīviem. Vismaz pārcilāt galvā, kas tad īsti tur, tā teikt, varētu būt “aizgājis šķērsām”.
Atbildes man nav un nebūs arī šo pārdomu noslēgumā. Situācijas, protams, ir ļoti atšķirīgas. Šodienas numurā publicētas kolēģu pārdomas par, var teikt, bezjēdzīgā brīvībā palaistajiem un galu galā vēl bezjēdzīgāk nošautajiem suņiem un mirušo jauno sievieti, kura, iespējams, pirmo reizi savā dzīvē pamēģināja ko nelikumīgu, tas ir, narkotikas, un ar to viņas dzīve beidzās. Es par mazāk sāpīgo, bez nāves klātbūtnes. Lai gan, neliegsimies, šis gadījums arī varēja beigties tikpat skaudri.
Visi esam piedzīvojuši pusaudžu gadus. Nu, neliegsimies, tiešām visi – katrs nedaudz savā laikā, ar citu politisko un sociāli ekonomisko fonu, ar savām ģimenes traumām, tukšuma sajūtu, pirmās mīlas nebūšanām un ko tik vēl ne. Arī vairāk vai mazāk bīstami, izaicinoši savā pusaudžu hormonu vētrā uzvedušies esam visi. Tas šķietami vienkārši piederas pie šī vecumposma. Bet kur ir tas slieksnis, pār kuru bērnu nepārlaist? Un – pats galvenais, kā panākt, lai bērns šo slieksni nepārkāpj?
Šīs nedēļas – skolēnu brīvlaika nedēļas – pašā iesākumā mūspusē aizturēti divi jaunieši, kuri bija nolēmuši savu dzīvi, tā teikt, atsvaidzināt ar asākām izjūtām. Uzkāpt un pabūt uz braucoša vilciena jumta. Neviens no tiem abiem gan nebija Cēsu puses iedzīvotājs, bet jauniešu nepārvaramā vēlme riskēt ar visdārgāko, kas vien cilvēkam ir, – savu dzīvību – tikai viena mirkļa izjūtu dēļ satricina mūsu visu prātus. Un pats satraucošākais šajā stāstā varētu būt tas, ka, visticamāk, tie nav pusaudži, kas pamesti novārtā vai guvuši kādas citas dzīves traumas. Tā vien šķiet, viņu profils ir “vidējais aritmētiskais jaunietis”.
Te nu rodas nākamais jautājums. Es pat teiktu – drīzāk izmisuma kauciens. Ko mums kā vecākiem darīt, kā novērst mūsu bērnu galvās šādu, līdz absurdam muļķīgu un reāli bīstamu ideju dzimšanu? Pieļauju, jauniešu lietu un psiholoģijas speciālisti mani nekavējoties sāktu apgaismot, ka šādu no pieaugušo skatupunkta idiotisko ideju parādīšanos mēs nekādi nevaram kontrolēt. Tad tādā gadījumā man kā vienīgais glābiņš šķiet: iemācīt seku neizbēgamību.
Jebkurai no mūsu darbībām būs kādas sekas. Šajā gadījumā uzrāpšanās uz vagona rezultāts var būt nāve, dzīvi paralizējošas traumas vai vieglākajā gadījumā – apkaunojums pa visu Latviju, jo esi iekļuvis policijas ziņās. Sekas būs vienmēr, ar tām ir jārēķinās. Ja ar tām nevēlamies sastapties, neriskējam!
Neesmu pārliecināta, bet varbūt tas man palīdzēs valdīt arī savējos pusaudžus.
Komentāri