Džeinas Eglītes ieraksts Cēsu futbola vēsturē

Džeina Eglīte ir pirmā cēsniece, kura kļuvusi par divkārtējo čempioni Latvijas sieviešu futbola līgā, startējot “Rīga FC Woman” sastāvā.

Lai arī regulārā sezona nav noslēgusies, komanda konkurentēm vairs nav sasniedzama, “Rīga FC Woman” jau pasniegts čempionu kauss un zelta medaļas. Komanda nosargāja pērn iegūto titulu, un abās sezonās spēlēja arī Džeina. Šogad valsts čempionātā viņa devusies laukumā 17 spēlēs. Statistikas rādītāji komandai ļoti pārliecinoši, 22 spēlēs 22 uzvaras, vārtu attiecība pārsteidzoša – gūti 170 un tikai divi (!) ielaisti.

Vēl komanda šogad pirmo reizi kluba vēsturē izcīnīja Latvijas kausu, finālā ar 7:0 pārspējot komandu “FK Auda”. Komandai uzvarētāju kausi krājas, jo pavasarī pirms valsts čempionāta notika spēle par Superkausu starp 2024. gada Latvijas sieviešu futbola līgas uzvarētājām “Rīga FC Woman” un 2024. gada Latvijas sieviešu futbola kausa izcīņas uzvarētājām “RFS Woman”. Ar 4:2 pārāka bija Džeinas Eglītes pārstāvētā komanda.

Ir iespēja paņemt maksimumu, proti, ceturto kausu, jo nākamajā trešdienā, 29.oktobrī, notiks Baltijas sieviešu līgas fināls, kurā “Rīga FC Woman” tiksies ar Lietuvas komandu “MFA Žalgiris”.

Cik viegli noturēt vietu sastāvā, jo konkurence komandā, visticamāk, liela, ir arī ārvalstu spēlētājas, “Druva” jautāja Džeinai Eglīti.

“Viegli nav,” neslēpj Džeina. “Lai sevi pierādītu laukumā, turētos līmenī, ir jāstrādā ļoti daudz ne tikai treniņos, bet arī ārpus tiem. Ja pagājušajā sezonā pamatsastāvā biju katrā spēlē, šogad jau pusi uz pusi. Konkurentes spēcīgas, jaunas, treniņos piedalās sešas reizes nedēļā, ko es nevaru, tikai maksimums četras līdz piecas. Komandā ir ārvalstu spēlētājas, kas ceļ līmeni, vairo konkurenci, un tas automātiski piespiež būt labākam.

Jā, viegli nav! Pa dienu man darbs, vakaros treniņi, citi darbi, esmu arī trenere futbola klubā “Cēsis”, tagad vēl klāt nākusi augstskola, jāpa­spēj visur būt. Kā saku, man darba laiks ir no sešiem rītā līdz pusnaktij.”

Vai tādā slodzē neiezogas doma dot vietu citām, pamest komandu? Futboliste saka, ka šajā sezonā bijušas vairākas reizes, kad nācies apsēsties, padomāt, vai to vajag: “Ir jāizvērtē, kas ir mana darba vērtīgākais rezultāts. Komandai ir mērķi, ko tā grib sasniegt, arī es gribu būt augstākajā līmeni, bet ne viss notiek, kā gribas. Uzkrīt kāda slimība, uz laiku izsit no ierindas, un pēc tam atgriezties nav viegli, jo nākas pamatīgi iedzīt. Tā pirms čempionu līgas kvalifikācijas spēlēm paliku aiz strīpas, bet apstāties nedrīkst.

Emocionāli nav viegli, bet, stāvot ar čempionu kausu rokās, saprotu, ka katrs mirklis bijis tā vērts. Daudz jācīnās ar emocijām, jo malā tiek palikta ģimene, un patiesībā ir tā, ka ģimene ir kopā ar mani, nevis es ar ģimeni, bez viņu atbalsta es nebūtu, kur esmu!”

Stāstot, ko šie izaicinājumi, panākumi dod pašai, Džeina vispirms norāda, ka ir neizsakāms prieks un lepnums būt pirmajai cēsniecei, kas to paveikusi: “Ja oficiālie dati nemelo, šis kauss nekad iepriekš nav bijis Cēsīs. Doma, ka esmu tā, kura to šeit atnesusi pirmoreiz, ir neaprakstāma. Tas ir lepnums, kas silda ne tikai par panākumu, bet arī par ceļu, kas līdz tam veda.

Divi gadi šajā komandā iedevuši ļoti daudz. Tā man bija jauna pieredze. “Rīga FC Woman” ir profesionāla komanda, es tādā līmenī nebiju spēlējusi. Te ir skarbāka vide, te nevar sev dot atlaides, sak, neiešu šodien uz treniņu, jo negribas. Ir jāiet un jādara, bet tas norūda. Arī meita caur to redz, ka ir jācīnās, ja kaut ko gribas panākt. Un, kad atnāk rezultāti, tad saproti ieguldītā vērtību. Tas ir tā vērts, bet līdz tam noiets garš ceļš, kas prasījis ļoti daudz.”

Džeina ar komandā gūto papildina treneres darbu: “Apzinos, ka trenerim vienmēr jāmācās, un ikviena pieredze ļauj kāpt uz augšu. Gribu, lai jaunā paaudze redz, ka viss ir iespējams, ja tikai dari, tici un ej līdz galam. Katrs treniņš, katra mazā sevis uzvara un zaudējums, no kā mācies, ved pie brīžiem, kad vari no sirds teikt: “Jā, tas bija tā vērts.” Atzīšos, ka man ļoti veicies ar maniem audzēkņiem, ar viņu vecākiem.”
Jautāta par turpmāko, viņa atklāj, ka nolēmusi virslīgai likt punktu: “Koma­n­dai jau esmu pateikusi, ka šī ir mana pēdējā sezona virslīgā. Gribu dot iespēju jaunajām, lai vairāk laika veltītu ģimenei, saviem audzēkņiem. Ir mērķis Cēsīs atkal izveidot sieviešu komandu, kurā, visticamāk, pati spēlēšu, jo bez futbola nevaru. Ticu, ka mēs Cēsu vārdu sieviešu futbolā uznesīsim iespējami augstu!”

Sarunas noslēgumā vēlēju futbolistei izbaudīt atlikušās spēlēs augstākajā līmenī un atvest uz Cēsīm arī Baltijas kausu!