Pārmaiņas notiek ne tikai dabā, arī katrs cilvēks līdz ar gadiem mainās, bez šaubām – ne tikai vizuāli. Tā šogad pēkšņi sajutu, ka man patīk rudens. Kaut kādu savādu mieru, nenovēršamību un sentimentu rada zemu starojošā saule, košās koku lapas, vēja čuksti nokritušajā koku rotā. Varbūt tas mudina arī uz jūtelīgāku domāšanu?
Lai nu kā, gribas atzīmēt, cik ļoti apbrīnoju cilvēkus, kas ne tikai skandina saukļus par lielu un patiesu mīlestību, par uzupurēšanos citu labā, par spēju saglabāt cilvēcību visgrūtākajos pārbaudījumos, bet pierāda to ar savu rīcību ik dienu. Par laimi, tādu netrūkst. Visvairāk viņu šobrīd ir Ukrainā. Pašaizliedzība un misijas apziņa jau ceturto gadu Ukrainas aizstāvjiem liek palikt un nepadoties līdz galam…
Un arī Latvijā ir cilvēki, ar kuriem nudien varētu doties cauri tuksnesim, nebaidoties, ka viņi pametīs grūtākā brīdī. Tā ar apbrīnu uzņemu katru ziņu, kā pēc traģiskā notikuma, kad tika zaudētas daudzas maņas, ieskaitot spēju staigāt un runāt, dzīvo mūziķis Rolands Ūdris. Par dzīvošanu, nevis eksistēšanu to var saukt, tikai pateicoties viņa sievai Ilonai. Nelaime ar Ūdri notika, kad viņi tikko bija precējušies un nesen pasaulē bija nācis viņu dēliņš. Nu jau deviņus gadus Ilona dzīvē realizē laulības stāšanās mirklī doto solījumu – kopā priekos un bēdās, veselībā un slimībā, nabadzībā un bagātībā. Viens ir solījumu pateikt, ja nezini, vai to vajadzēs arī turēt; pavisam cits – ar pārliecību to īstenot, nešauboties un nežēlojoties par grūto likteni. Ūdra sieva ir neticami stipra un nelokāma! Turklāt pati saka, ka neuzskata sevi par kaut ko īpašu, par žēlojamu un slavināmu. Viņa pieņem savu ģimeni tādu, kāda tā ir, turpina rakstīt grāmatas, audzināt dēlu, gādāt par vīru. Ne reizi viņa nav redzēta raudam vai žēlojamies. Gluži pretēji- Ilona smaida un ar prieku stāsta, ko no jauna apguvis viņas vīrs. Ne naudas balvu, ne ordeni viņa par to nesaņems, vienīgi – patiesu un bezgalīgu cieņu.
Arī par aktiera Rūdolfa Plēpja meitu Viktoriju var sacīt gandrīz to pašu. Saka jau, ka Dievs, ja kaut ko atņem, kaut ko citu dod pretī un otrādi. Talantīgajam aktierim Dievs vecumdienās atņēma redzi, bet ir iedevis brīnišķīgu meitu. Brīnišķīgu ne tikai pēc izskata un dziedātājas talanta. Brīnišķīga viņa ir savā mīlestībā un attieksmē pret tēvu. Izvilkusi no alkohola un vientulības purva, devusi mājvietu savā ģimenē, cīnījusies, lai tēvs atgūst redzi, nav nolaidusi rokas, kad tas neizdevās. Pirms mēneša R.Plēpis atzīmēja 75.dzimšanas dienu – ne jau klusi un nemanāmi. Aktieris izdevis grāmatu “Dvēseles kumēdiņi”, sniedzis koncertus, iepriecinot ar savu neatkārtojami silto, samtaino balsi. Pats viņš saka, ka tagad redz ar sirdi. Karstai un pukstošai tai palikt ļauj meitas Viktorijas pašaizliedzība.
Varam jau domāt un sacīt, ka tā tam arī jābūt, ka tas ir tikai normāli. Bet vai paši līdzīgās situācijās spējam tā rīkoties? Vai spējam palikt un izturēt, nemeklējot attaisnojumu, kāpēc tā nedarīt. Bet varbūt tik nopietnus pārbaudījumus Dievs uzliek tikai stiprajiem…
Komentāri