Ironiski trāpīgs. Dzejā un dzīvē. Jānis Rokpelnis

Mūsdienu latviešu dzejas klasiķis Jānis Rokpelnis, kuram 2. oktobrī apritēja 80 gadi, nepilnus desmit gadus dzīvo Cēsīs.

Viņš arvien aktīvi raksta dzeju un vasaras izskaņā izdevis savu ,   pēc skaita vienpadsmito, dzejas krājumu “Nomods”. Viņš atdzejojis citu tautu dzejnieku dzeju, tulkojis literārus darbus. Arī viņa vārsmas atdzejotas apmēram 20 valodās.

J.Rokpelnis piedalās ar dzeju un rakstniecību saistītos pasākumos, arī mūsu novadā “Raksti­vālā” Līgatnē, “Ceļojumā ar dzejniekiem Cēsīs”, kā arī nupat viņa jubilejai veltītajā pasākumā “Rokpelnis. Veidenbaums. Satik­šanās. Jaunība” Eduarda Veiden­bauma muzejā “Kalāči”.

Jānis Rokpelnis ir saņēmis valsts augstākos apbalvojumus, arī Ministru kabineta Atzinības rakstu par mūža ieguldījumu Latvijas literatūrā, radot izcilus darbus dzejā un prozā, kā arī veicinot jauno autoru daiļrades attīstību.

– Pasākumā “Kalāčos” izskanēja atziņa, ka esat drūmākais un nīgrākais latviešu dzejnieks. Vai pats tam piekrītat?
– Jā. Es ļoti labi zinu latviešu literatūras vēsturi un kādreiz ļoti izmisīgi meklēju kādu līdzinieku pagātnē. Piemēram, skumjākais latviešu dzejnieks ir Valdis Grē­viņš. Un viņš līdzās Jānim Zie­meļniekam    manā bērnībā bija pirmais, kas izraisīja interesi par dzeju kā par kaut ko, kas man iekšēji, dvēseliski nepieciešams. Līdz tam dzeja man likās sveša un neinteresanta, kurai nav nekādas saistības ar maniem pārdzīvojumiem.

Tādai depresīvai un drūmai dzejai ir dīvains terapeitisks efekts. Es dzejoju dzīves pabērniem – ne materiālā ziņā, bet emocionālā ziņā. Un zinu, ka viņiem šī dzeja palīdz, acīmredzot tāpēc, ka tas kaut kā radnieciski runā par viņu izjūtām un palīdz tikt ārā no bedres, nomāktības, depresijas. Tāpēc esmu samierinājies, ka es esmu tāds. Man šajā ziņā ļoti tuva ir Vizma Belševica. Esam tādi grūtsirdīgi dzejnieki. Jā, es to nosauktu par grūtsirdību.

– Un kā ar Veidenbaumu?
– O, Veidenbaums man ārkārtīgi patīk. Viņš man ir tuvs. Pro­tams, nemēģinu viņu atdarināt, bet mums ir radniecīgs temperaments. Veidenbaums ir ārkārtīgi atklāts un patiess dzejnieks, nevairās no nesamierināmiem pretmetiem savā dzejā. Viņam dzejā vienlaicīgi ir līksmošana pie dzīru galdiem un koncentrēšanās uz eksistenciālām problēmām. Viņš raksta par idejām. Un tas man arī ir ārkārtīgi tuvs.

– Arī jūsu dzejā ir šie pretstati.

-Jā. Tādas galējības. Robež­situācijas. Cilvēka izziņas robežas. Dzīves jēga. Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Koncentrēšanās, vai dzīve ir bezjēdzīga, vai tur ir jēga.      

– Jūsu jaunākās dzejas krājuma nosaukums ir “Nomods”. Kā jums šķiet, par ko šodien ir jābūt nomodā?
– To grūti pateikt. Nomods ir ļoti plašs jēdziens. Tas nav vienkārši bezmiegs. Tas ir nomods par ļoti daudz ko. Šajā gadījumā koncentrējos uz to, ka cilvēce nedrīkst apdzist, aizmigt, izsīkt – vai tas būtu dzīves nastas vai gadu nastas dēļ. Visas šīs nastas nedrīkst iemidzināt cilvēku. It sevišķi pasaulē, kura kā vienmēr cilvēces vēsturē ir bijusi un arī tagad, protams, ir ļoti traģisku notikumu pilna. Tāpat kā Veiden­baums, kurš domāja ne tikai sava laika nogrieznī, bet visā civilizācijas griezumā, arī es pēc izglītības filozofs domāju plašāk, arī antīkās filozofijas, antīkās vēstures ietvaros, rietumu civilizācijas kontekstos.

Tas ir arī reliģisks jēdziens. Esiet nomodā, jo Tas Kungs nāk kā zaglis naktī, negaidot! Tāpēc esiet nomodā! Es esmu ticīgs kristietis. Tāpēc tas ir bībeliskā kontekstā – neaizmigt, būt nomodā. Tas nozīmē, ka cilvēkam garīgi ir būtiski negulēt. Nav runa par miesisko ķermeni, kas sadilst, bet par garīgo, iekšējo cilvēku.      

– Jūs mēdzat teikt, ka dzeja ir arī remdena. Kāds ir dzejas pulss šobrīd?
– Pulss ir ļoti spēcīgs, tāpēc ka mums patlaban ir ārkārtīgi daudz spēcīgu, jaunu dzejnieku. Ļoti daudz. Bieži ir veselas desmitgades, kad no jauna nāk tikai viens divi talantīgi dzejnieki. Bet visu nosaka talants. Un patlaban ir vesela paaudze gados jaunu talantīgu, apdāvinātu dzejnieku. Dzeja principā ir jaunu cilvēku nodarbe. Tas, ka es savos gados rakstu daudzmaz piedienīgu dzeju, ir sava veida izņēmums. Es nevaru izskaidrot, kāpēc tas tā notiek. Bet arī mani populārākie dzejoļi ir no manas pirmās dzejoļu grāmatiņas, kas gan iznāca jaunam dzejniekam pavēlu – 30 gadu vecumā, 1975. gadā.      

-Vai visiem, kas raksta, ir jāpublicē savi darbi vai tomēr jājūt, kad to darīt?
– Ir jājūt. Tas ir ļoti svarīgi. Ir tāds teiciens, ka dzeja ir vienīgā māksla, kur nevar būt amatierisms. Ģitāru var trinkšķināt amatieri, pašdarbnieki un darīt to ļoti veiksmīgi, bet dzeja prasa profesionālismu, kas nav sasniedzams bez talanta. Un talants vai nu ir, vai nav. Tāpat kā nauda – vai nu ir, vai nav. Talantu palielināt nevar, ar to jāsamierinās, bet var izkopt. Un tā ir profesionāla prasība. Meistarība. Grūti, protams, ir samierināties, ka neraksti tādā līmenī kā Rainis vai Ziedonis.

Bet noteikti gribu teikt, ka ir vajadzīgi ļoti dažādi talanti, jo katrs talants runā par kaut ko īpašu. Savā psiholoģijā un garīgajā pasaulē cilvēki atšķiras. Tāpat kā mani bērnībā iedvesmoja nevis Rainis vai cits klasiķis, bet Ziemeļnieks un Grēviņš, tā katram ir savs dzejnieks, kurš uzrunā, viņi nepārklājas. Rainis nevar aizvietot Ziemeļnieku un Grē­viņu, un otrādi. Un visi viņi ir vajadzīgi.      

– Nereti lasītājs dzejoli uztver citādi, nekā to domājis autors. Vai jūs ar laiku pats savus dzejoļus uztverat citādi?
– Jā, es tos uztveru citādi nekā tad, kad uzrakstu. Bet es nekad bez ārējas vajadzības nepārlasu savus darbus. Varbūt man šī krava nav vajadzīga, lai netraucē rakstīt jaunus dzejoļus. Protams, rakstot katru dzejoli, man ir sajūta, un tas ir nepieciešams dzejniekam, ka es rakstu savu labāko dzejoli. Bieži vien arī – ka tas ir pēdējais. Bet pēc tam sāc šaubīties, vai tas vispār ir derīgs, vai varbūt ir makulatūra. Tāpēc ir svarīgs kvalificētu lasītāju viedoklis. Lai lasītu dzeju, arī ir vajadzīgs talants.      

– Jūs sacījāt, ka jūsu krājuma nosaukums varēja būt “Makulatūra”. Kādēļ tā?
– Tas atbilst manam groteskās dzejas žanram, lai cilvēki paši saprastu, cik tur ir vai nav makulatūras. Tas ir rotaļīgs nosaukums.      

– Jūs jau kādu laiku dzīvojat Cēsīs. Vai tas ietekmē jūsu radošo procesu?
– Tas sniedz jaunus impulsus. Man, piemēram, ir daudz par mūriem, par vārtiem mūros, par Vecās Derības pilsētu. To visu man dod Cēsu pils mūri. Pils parks, gulbji, tas viss dod impulsus. Vide dod jaunus impulsus.

Līdz tam man impulsus deva Latvijas daba, jo vasarās dzīvoju savās lauku mājās Piebalgas Kaivē, kuru man tagad nav. Daba man deva visus impulsus un tēlus. Tagad man ir arī sena pilsēta, un tās ir senās Cēsis.      

– Cēsis šogad sevi dēvē par Latvijas kultūras galvaspilsētu. Kā jūs izjūtat kultūru Cēsīs?
– Man svarīgākā ir koncertzāle, jo viens no galvenajiem iedvesmas avotiem man ir akadēmiskā mūzika. Un tieši tā Cēsīs ir pieejama. Es cenšos apmeklēt šos koncertus. Mūzika ieved tādā vārdos neizsakāmā pasaulē. Šo pasauli, šo mākoni es mēģinu kaut kā izteikt savos dzejoļos.      

– Jūs teicāt, ka nezināt, kā ir dzīvot 80 gadu vecumā. Bet kā ir būt šajā vecumā?
– Tiešām nezinu. Nav man vēl nekādas pieredzes. Bet varu pateikt vienu, ka koks, kas čīkst, – nelūst. Es no bērnības biju slimīgs bērns, pieradis sirgt ar visādām kaitēm, un nevar teikt, ka es tagad jūtos sliktāk nekā padsmit gados. Var dzīvot.