Stāsti un notikumi par pašiem

Drustu pagastā interesantu vietu, par kurām netrūkst atmiņu un stāstu, arī vēsturisku liecību, ir daudz. Pagasta bibliotēka un muzejs regulāri rīko pārgājienus, lai kopā apskatītu apkaimes un arī uzzinātu ko jaunu.

“Drustēnieši paši rosina, ka vēlas iet pārgājienā. Esam izstaigājuši Skripstus, Mīlakšas. Pēdējoreiz iepazinām Auļukalna apkārtni,” stāsta bibliotēkas vadītāja Aija Ciguze un piebilst, ka visos pārgājienos bijuši arī interesenti no kaimiņu pagastiem.

Katrā pārgājienā cauri mežiem, pa ceļiem un neceļiem izved kāds apkārtnes pazinējs. Par Auļukalnu vislabāk, protams, var pastāstīt auļukalnietis vairākās paaudzēs Ilgonis Briedis. “Viņš ir garšīgs stāstītājs. Bijām domājuši izstaigāt Auļukalnu trīs stundās, bet ar piecām bija par maz,” teic A.Ciguze un atzīst, ka arī pati uzzinājusi daudz jauna. Kaut vai par Poļu guberņu, kuras nosaukumu dzirdējis katrs, bet kāpēc to vietu tā sauc, zina vien retais. Tur bijis četru māju puduris, turīgos saimniekus izsūtīja, viņu vietā iemitināja poļu strādniekus. Māju vairs nav, nosaukums palicis atmiņā.

Ilgonis Briedis atzīst, ka no bērnības patīk vērot un klausīties, kas notiek apkārt. Vecvecāki stāstīja par 1.pasaules karu, pagājušā gadsimta 20.gadiem. Dzimtā ir brīvības cīņu dalībnieki.

“Man patika klausīties, un kaut kas jau palicis atmiņā. Auļukalns mana mūža laikā ir ļoti mainījies,” saka Ilgonis un pakavējas bērnības atmiņās, atgādinot, ka katrai vietai laiks atstāj savus nospiedumus. “Dzīve te kūsāja, cilvēku bija daudz, no rītiem bija kā bišu stropā, traktori rūca. Muižā bija pasts, sakaru nodaļa un telefons . Ja vajadzēja, varēja piezvanīt. Te notika balles, tāpat Drustos, Gatartā rādīja kino. Televīzijā bija maz  interesanta, un kino vienmēr bija apmeklēts. Sievietēm ļoti patika indiešu filmas. Dažas dāmas iemanījās noskatīties gan Drustos, gan te. Jāņus svinējām, tolaik gan tās bija apsējības, viss notika, kā pieklājas,” atklāj Ilgonis un uzsver, ka auļukalnieši visos laikos bijuši vitāli, dzīvespriecīgi, katrs prot sevi parādīt.

“Katram savas manieres, runas veids, joki. Lai dzīve būtu lustīgāka, cits citu panerroja. To bija interesanti vērot,” saka Ilgonis. Kolorīta personība bijis Irbīš Ilmārs. Vienmēr staigāja galifē biksēs, hromādas zābakos, žaketē, hūte galvā. Ļoti pieklājīgs.    Ilgonim atmiņā arī dažādas kaimiņu dzīves ainiņas, kuras labi atklāj gan    Auļukalna iedzīvotāju attiecības, gan prasmi dzīvot ar garšu.

Vīri vairāk turējās savā pulkā, sievas savā. Pēc darba visi sadomājuši iet uz Auļukalna ezeru peldēties. Sievu bariņš aizsteidzies pirmais, un vīri negribējuši traucēt, gaidījuši, bet viņas   tik plunčājas. Tad allaž izdomāja, kā sievietes pabaidīt, lai dodas prom.

Vasarā makšķernieki cits citu nesa cauri. Kāds izstāsta, kādas vienā vietā lielas zivis izvilcis un cik daudzas norāvušās. Pēc tam stāstītājs gaida, kurš tad dosies uz to vietu, kur patiesībā zivju nav. Kad neveiksmīgais copmanis atgriezies un klāstījis, ka tur zivju nav, visiem bijis, par ko pasmieties.

Kopsaimniecībā strādājis ļoti akurāts traktorists. Remontēja traktoru, visas skrūvītes kārtīgi salika rindā. Kāds jokdaris vienu pielicis klāt. Kad remonts pabeigts, skrūve palikusi pāri. Traktorists staigājis apkārt, domādams, ko izdarījis nepareizi, bijis gatavs atkal jaukt traktoru, pārējiem toties smiekli.

“Sievietēm jau netrūka intrigu un aprunāšanu. Kad veikalā gaidīja maizes piegādi, rinda stāvēja stundu iepriekš. Tur sievas varēja visu izrunāt. Tā tramīgā stāstīšana, uzmanot, vai nenāk tā, kuru aprunā, ir neizstāstāma. “Es jau zinu vairāk, bet nevaru teikt,” tika dzirdēts bieži, bet beigās jau tāpat izstāstīja. To redzot un dzirdot, smieklus bija grūti valdīt,” pastāsta Ilgonis un piebilst, ka daudziem bijušas iesaukas, kuras tā iedzīvojušās, ka dažkārt aizmirsies, kāds ir īstais vārds. Kad sākās ārzemju seriālu laiks, sievas iemanījās kaimiņus iesaukt to varoņu vārdos. Taču visi zināja, kurš ir Pinokio, kuru dēvē par Maruskinu.

“Garlaicīgi nekad nebija, vietējie prata dzīvot ar pilnu krūti,” uzsver Ilgonis. Auļukalnā dzīve mainījās 90.gados. Kopsaimniecību likvidēja, vecākā paaudze izveidoja savas saimniecības, bet jaunā devās prom. Daudz mainījās. Auļukalnieši ar sāpīgu    ironiju saka, ka dzīvo blakus   Auļukalna ezeram, bet makšķerēt iet uz Seisumu. Tuvējam ezeram apkārt ir  privātās teritorijas un nav pieejas ūdenim.   

“Visi auļukalnieši jau gados. Priecājamies, ka muižā dzirdamas bērnu čalas, ka ir dzīvība. Inita un Miks  muižas ēkās tāpat kā Guntis un Baiba “Dzilnās” savā ikdienā, aicinot ciemiņus, atgādina par Auļukalnu,” pārdomās dalās auļukalnietis un uzsver, ka kaimiņi cits citam izpalīdz, zina, kā kuram klājas.

“Tik maz esam, jāturas kopā, un var justies droši, ja zina, ka kaimiņi blakus,” saka Ilgonis Briedis, atklājot, ka kaimiņiem apsolījis, ka sarīkos kārtīgus Jāņus, lai visi var sanākt kopā. “Vārds jātur, ja ne, tad dabūšu vēl kādu iesauku un iekļūšu valodās,” atsmej Ilgonis.