Mikromobilitāte – skaists, moderns vārds, kas diemžēl nereti nozīmē vienkārši: “braucam, kā gribam”. Skrejriteņi un elektroriteņi, kas solīja glābt pilsētas no sastrēgumiem un dūmiem, nu kļuvuši par simbolu tam, kā tiek ievēroti noteikumi – tikai tad, ja pašam ir ērti.
Oficiāli viss ir kārtībā. Likums saka, ka ar elektroskūteri drīkst braukt tikai no 14 gadu vecuma un tikai tad, ja ir velosipēda vadītāja tiesības. Daži nomas uzņēmumi pat nosaka – no 18 gadu vecuma. Reģistrācija nomas lietotnē iespējama ar personas apliecību, jāatzīmē “esmu pilngadīgs”. Taču uz ielas redzam, cik nenozīmīgas ir šīs prasības. Elektroskūterus stūrē bērni. Pusaudži traucas pa ietvēm, nereti divatā uz viena braucamrīka, jo naudiņas jau šai padārgajai nodarbei vajag diezgan daudz. Un nav redzēts arī, ka nomas skūteru izmantotājiem kādreiz galvā būtu ķivere, kaut līdz 17 gadu vecumam to pieprasa noteikumi. Un pieaugušie, kam to visu vajadzētu pamanīt un pārtraukt, izliekas (?) neredzam.
Nemaz nerunāju par garāmgājējiem, kas varētu pakratīt ar pirkstu, arī mazo braucēju vecāki par pašsaprotamu pieņem neatļauto pārvietošanos. Kā gan citādi mazgadīgie varētu iznomāt elektroskrejriteņus! Vajadzīgs taču pieaugušā izveidots konts iznomātāja lietotnē, arī nauda šai izklaidei.
Un, šķiet, izpratni, kāpēc rakstīti noteikumi, neietekmē pat traģēdijas. Arī tā, kas pērn notika Rīgā. Divas pusaugu meitenes paskrēja zem vilciena. Abu trīspadsmitgadnieču dzīve beidzās. Vai tas, ka bojāgājušās brauca ar elektrovelosipēdu, ne skrejriteni, ļauj mierpilni skatīties uz bērniem, kuri divatā uz viena elektroskūtera brauc pa Cēsu ielām? Bērni, arī padsmitnieki nespēj novērtēt riskus kā pieaugušie, tas ir vispārzināms. Pirmdienas vakarā draudzeņu duets uz skrejriteņa nepiebremzēja, arī šķērsojot brauktuvi, kaut mašīna bija pavisam tuvu… Labi, ka šoferis paspēja apstāties.
Negribas mest akmeni policijas dārziņā. Iespējams, tā šādus pārkāpumus pamana un braucējus apstādina. Sociālajos medijos atbalsis par to gan nav dzirdētas, parasti tikai par to, cik ātri policija ierauga nevietā novietotu automašīnu. Varbūt pašām spēku struktūrām būtu laiks pastāstīt, ko tās dara, lai glābtu no savainošanās vai vēl sliktāka iznākuma mazos braucējus?
Vai ar savu pienākumu tiek galā citi likumu izpildes uzraugi? Skaidrs- dalību satiksmē kontrolē policija. Bet kas kontrolē pieejamību nomai? Kā pārbauda, vai skrejriteņu nomas operatori nodrošina pietiekami stingru nomnieka identitātes kontroli?
Noteikti pienācis laiks savu viedokli izteikt sabiedrībai. Iniciatīvu portālā “Manabalss.lv” sākta parakstu vākšana, lai koplietošanas elektroskrejriteņus varētu izmantot tikai no 18 gadu vecuma. Mērķis ir panākt, lai tiktu noteikta obligāta lietotāja identitātes pārbaude, izmantojot eID karti vai pasi. Koplietošanas pakalpojuma sniedzējiem savās lietotnēs obligāti jāievieš tehniski risinājumi vecuma kontrolei. Ja uzņēmums nepārbauda lietotāju vecumu vai pieļauj sistēmas apiešanu, jāparedz sodi.
Mikromobilitāte nedrīkst nozīmēt mikroatbildību. Kamēr noteikumi dzīvo tikai lietotņu sīkburtos, bet uzraugošās institūcijas ērtajā klusumā, bērni turpinās braukt. Un mēs turpināsim noskatīties. Līdz brīdim, kad atkal būs par vēlu.
Komentāri