Šajās dienās sabiedrībā sacēlusies milzīga vētra, deputāti Saeimas Ārlietu komisijā iesnieguši izskatīšanai likumprojektu par izstāšanos no Stambulas konvencijas jeb pilnajā nosaukumā “Eiropas Padomes konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu”. To Latvijā ratificēja pirms nepilniem diviem gadiem. Vieni par to priecājas, citi bēdājas. Lai gan lielākā daļa no mums esam par ģimeniskām vērtībām, izrādās, tieši tāpēc vieni ir pret šo konvenciju, bet citi par. Un atkal piedzīvojam spēcīgu sabiedrības šķelšanos, lēmuma atbalstītājus un noliedzējus nostatot vienu pret otru.
Tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere atgādina, ka pagājuši vairāk nekā divi gadi kopš traģiskajiem notikumiem Jēkabpilī, kad bijušais partneris noslepkavoja sievieti, kura vairākkārt bija meklējusi valsts aizsardzību. Šis gadījums parādīja milzīgas sistēmas nepilnības un kļuva par spēcīgu impulsu virzīties uz starptautiski atzītiem risinājumiem vardarbības apkarošanā. Stambulas konvencijas pieņemšana radījusi Latvijā sistēmu, kas ļauj reaģēt ātrāk, efektīvāk un koordinētāk. Tāpat ministre uzsver – starptautisku saistību uzņemšanās arī nozīmē, ka mums jāatskaitās citām dalībvalstīm, ko esam padarījuši, lai apkarotu vardarbību ģimenē un pret sievietēm. Tas garantē, ka, mainoties valdībām, nemainīsies prioritātes – Latvija ir apņēmusies apkarot vardarbību ilgtermiņā. Nereti arguments ir – vai tad bez konvencijas to izdarīt nevarēja? Tomēr tā mēdz būt – kamēr tā ir tikai mūsu pašu atbildība, pieveram acis un neizdarām to, kas jādara. Bet, kad kāds no malas pasaka, klau, tu pats teici, ka tā izdarīsi, tad beidzot solītais arī notiek.
Arī organizācijas, kuras ikdienā saskaras ar to, cik bieži mūsu valstī sievietes cieš no vardarbības, uzsver, ka konvencijai šajos divos gados jau bijusi liela nozīme vardarbības mazināšanā. Centrs “Marta” norāda, ka dokuments ir praktisks cilvēktiesību aizsardzības instruments. Pateicoties konvencijai, ir ieviesti bargāki sodi varmākām, nodrošināti krīzes dzīvokļi cietušajiem un ieviesta elektroniskā uzraudzība bīstamākajiem pārkāpējiem. Tā ir reāla aizsardzība sievietēm un bērniem, lai mēs nepiedzīvotu traģēdijas, kādas Latvijā ir notikušas.
Biedrība “Skalbes”, kas vairāk nekā 25 gadus sniedz krīzes palīdzību cilvēkiem, kuri piedzīvojuši vardarbību, norāda, ka konvencija palīdz aizsargāt cietušos un saukt pie atbildības vardarbības veicējus. Dokuments neapdraud ģimenes vai nacionālās tradīcijas, bet tieši stiprina cilvēktiesību ievērošanu Latvijā. Tāpat biedrība skaidro, ka, izstājoties no konvencijas, vardarbībā cietušie varētu palikt bez nepieciešamā aizsardzības tīkla, samazinātos iespējas atklāt vardarbības gadījumus un sniegt palīdzību cietušajiem. Turklāt pastāvētu nopietns risks, ka starptautiskā sabiedrība Latviju uztvers kā valsti, kas ignorē cilvēktiesību aizsardzības mehānismus.
Arī te, domāju, lielākā daļa ir vienisprātis. Dzīvojam sabiedrībā, kur vardarbība nav akceptējama. Nav tā, ka tie, kuri vēlas izstāšanos no konvencijas, ir par vardarbību pret sievietēm. Visbiežāk šos cilvēkus satrauc konvencijā lietots termins “sociālais dzimums”. Teologs Indulis Paičs skaidro, ka šis jēdziens tiek izmantots, lai nodalītu, ka ir bioloģiskais dzimums un ir cilvēku sociālie priekšstati par to, kādam ir jābūt vīrietim, kādai sievietei, jeb vienkāršojot, ka puiši spēlējas ar mašīnām, bet meitenes ar lellēm. Tomēr mūsu uzskati, kādai jābūt sievietei vai vīrietim, nevar būt par pamatu vardarbīgi, emocionāli vai fiziski, vērsties pret tiem, kas atšķiras. Proti, tas, ka sieviete vēlas strādāt vai izvēlas pēc sabiedrības priekšstatiem vīrišķīgu profesiju, nevienam nedod tiesības viņai darīt pāri, izsmiet, nonicināt vai fiziski iespaidot. Un ne tikai sievieti, jebkuru. Tāpēc būtiska ir ne tikai fiziskajā dzimumā balstītas, bet arī sociālajā dzimtē balstītas diskriminācijas izskaušana.
Tieslietu ministre atgādina, ka Saeima, pirms diviem gadiem ratificējot šo konvenciju, pievienoja tai īpašu deklarāciju. Tajā skaidri norādīts – Latvijā konvencija tiks piemērota saskaņā ar Satversmē noteiktajām vērtībām un principiem, īpaši uzsverot, ka konvencijā lietotais termins “sociālais dzimums” nenozīmē, ka Latvijai būtu jāmaina izpratne par dzimumu kā sievieti un vīrieti. Tas arī neuzliek pienākumu mainīt Satversmē noteiktās normas vai Latvijas tiesību un izglītības sistēmu.