Ieriķu dzīvības dzēriens kombuča

Ieriķos, tiekoties sarunai, lai pastāstītu par tējas dzērienu “Kombuča “Dzīvības dzēriens””, Miķelis Isajevs, galvenais idejas autors un ražošanas īstenotājs, rāda kiosku, kurā paredzēta arī lejamās kombučas tirdzniecība. Autobraucēji ceļā pa Vidzemes šoseju varēs piestāt Ieriķos un nobaudīt kādu glāzi dzirkstošā spirdzinājuma.

Kā zināms, pēdējos gados popularitāti iemantojusī kombuča ir raudzēts dzēriens, kas rodas, ilgstoši ievietojot tējas sēni — rauga sēņu simbiozi ar baktērijām — cukurotā tējā. Dzērienu reizēm sauc arī par tējas sēni. Kombuča ir populāra pasaulē, īpaši ASV, kur to bizness 2019. gadā pēc internetā atrodamajiem datiem pat ienesis 1,67 miljardus dolāru. Tā tiek pirkta gatava vai tiek raudzēta mājas apstākļos no veikalos nopērkamām izejvielām.

Miķelis atklāj, ka darboties šajā uzņēmējdarbības sfērā sācis kaimiņu novadā Siguldā, no kurienes pats arī nāk. Darbošanās Cēsu novada Ieriķos notiekot vien pēdējos gados.

“Mēs sākām pagrabiņā Si­guldā. Šķiet, tas bija 2014. gadā, kad biju nodibinājis SIA “LKOM”, lai darbotos kempingu biznesā. Mums bija tikai trīs namiņi, bija jādomā, kā nopelnīt, jo ar trijām mājiņām to izdarīt nav īpaši reāli,” pirmsākumus uzņēmējdarbībā atceras Miķelis. Viņš atminas: “Draugs no Ķīnas bija atvedis tējas sēnes baktēriju, un man tās attīstības process šķita interesants. Vasarā paspēlējos, paskatījos, kā tā aug, bet ziemā sapratām, ka vajadzētu sākt ražot. Amerikā tas jau bija populāri, bet pie mums vēl ne.” Viņš arī pastāsta, ka darbību sācis ar minimālām investīcijām un visu darījis pats, piesaistot pāris palīgu.

“Te, Ieriķos, kaut ko īstenot uzsākām vien 2018. vai 2019. gadā, pēc tam, kad Siguldā bija nostrādāti divi trīs gadi. Šī vieta piederēja sievas vectēvam. Sākām pamazām pa vienai telpai visu remontēt,” kā nonākuši Ieriķos, atklāj kombučas ražotājs.

Starts uzņēmējdarbībā nav bijis viegls, nenoliedz Miķelis un atzīst: “Visu, cik vien varējām, ieguldījām, lai uztaisītu ražotni. Piesaistījām Eiropas fondus, kredītus, pārdevām īpašumus.”

Sākumā darbojušies pavisam nelielā telpā. “Viss piekrauts ar ledusskapjiem, vēl bija galds un izlietne. Un aiziet – visu ar rokām! Salējām kombuču alus mucā, iespiedām gāzi, tad tā muca 20 minūtes bija jākrata. Tad visu ielēja citā traukā, kuram bija krāns. No tā katru pudelīti sapildījām ar roku, ar roku katrai uzlīmējām etiķeti,” atmiņās dalās Miķelis.

Ieiešana tirgū izdevusies veiksmīgi, jo lielākā darbošanās bijusi pirms kovida pandēmijas. Arī tās laikā ar uzņēmējdarbību vedies gana labi, bet tagad jau esot grēks sūdzēties, jo tiekot noturēts stabils produkcijas apjoms, atzīst M.Isajevs. Kombuču tirgo arī lielo tirdzniecības tīklu veikalos, piemēram, “Rimi”. Jautāts, vai bija viegli pārliecināt pieņemt viņu produktu, ražotājs atzīst, ka nebūt ne. “Tu sūti piedāvājumus, tu esi maziņš, tevi valstī neviens nepazīst, un tāpēc tavu produkciju arī neņem. Lielie tīkli jau maza apjoma ražotāju produkciju nevēlas pieņemt tirgošanai,” spriež M.Isajevs. “Labi, ka mēs jau laikus domājām vairākus soļus uz priekšu un izveidojām ražotni, lai varētu piedāvāt lielākus apjomus, kad tas būs nepieciešams.” Uz­ņēmējs pastāsta, ka ražošanas apjomi izteikti pieauguši 2020. un 2021.gadā.

Pašlaik ražotnē ir septiņi darbinieki, bet M. Isajevs atzīst, ka to skaits ir mainīgs atkarībā no gada perioda un veicamajiem darbiem: “Pēdējie daži gadi ir bijuši ļoti intensīvi. Paralēli ražošanai bija arī darbinieki tieši būvniecībai, jo bija nepārtraukts celtniecības un remontu process: jumts jāremontē, rampas jābūvē. Pēdējais gads tāds vairāk uz pauzes. Nevar visu laiku ar lielu jaudu strādāt, gribas padzīvot arī mierīgāk.”
Miķelis pastāsta, ka Ieriķos uzbūvējuši arī ģimenes māju, kur tad vislabprātāk bauda dabu un mieru. Abi ar sievu, būdami siguldieši, sākotnēji īpašumu dzīvesvietai meklējuši Siguldā. Pirms kovida cenas bijušas zemākas, bet epidēmijas laikā noticis būtisks cenu kāpums un arī samazinājies piedāvājumu klāsts. Galu galā atraduši zemes gabaliņu, ko tirgoja Ieriķos.

Galvenais nosacījums īpašuma meklējumos bijusi dabas klātbūtne. Tieši atrašanās dabā ģimenei arī esot īstais relaksēšanās veids, vēl kāds ceļojums un, protams, bērni. Arī šajā sarunā piedalās abas Miķeļa meitiņas – vecākā Maija un mazā Mona. Abām par godu radītas kombučas markas. Var nogaršot kombuču “Maya”, pēc ražotāju pašu paustā – asu, drosmīgu un ugunīgu -, un kombuču “Moona” – maigu, noslēpumainu, vilinošu.

Uzstājīgi sarunā piedalīties grib arī divi ģimenes sanbernāri, kurus gan saimnieks kombučas tirdzniecības kioskā Vidzemes šosejas malā, kur runājamies, nelaiž. Miša un Rembo – sanbernāru puikas -dzīvei Isajevu ģimenē atvesti no Igaunijas. Sākotnēji domāts ņemt vienu kucēnu, bet, tā kā teritorija ap māju ir liela, apsvērts, ka var turēt arī divus, kopā suņi ir vairāk nodarbināti dauzoties un skraidot.