Septembris ir laiks, kad vairāk nekā citus mēnešus dzirdam dzeju pašu autoru lasījumā – bibliotēkās, muzejos, kultūras namos, skolās un daudzviet citur. Nereti tas nav vienkārši dzejas lasījums, bet pat mākslas uzvedums. Tradīcija, kas sākās, pieminot Raiņa dzimšanas dienu, šodien pārtapusi par plašiem dzejas svētkiem visā Latvijā.
Tāpat kā klausoties klātienē mūziķa paša sacerēto un izpildīto skaņdarbu, arī dzejnieka radītais viņa paša lasījumā ieraugāms kā no jauna, ar jaunām šķautnēm un dimensijām, kuras palika nemanītas, dzejoli lasot savā nodabā. Vienmēr domāju, kā savu dzeju lasītu klasiķi, kādus uzsvarus liktu, kāds būtu stāsts, kā un kāpēc tas tapis. Jo skaidrs, ka lasītājs ne vienmēr interpretē dzejoli tā, kā to domājis autors, un tāds arī nav dzejas uzdevums. Bet dzirdēt autora paša versiju vienmēr ir ļoti interesanti.
Baudot Jāņa Mājenieka jeb Slēģu Jāņa dzeju kultūras biedrībā “Harmonija”, kurā viņš dalījās ar savu jaunāko veikumu, dzejas krājumu “Kad dvēselē skumjas mīt”, bija jūtams, ka dzeja ir cieši saistīta ar autora dzīves gājumu, ar iekšējiem pārdzīvojumiem un pārdomām, ar mīlestību uz Piebalgu un Latviju, ar sāpēm par Ukrainā notiekošo, krāšņs piedzīvoto notikumu un izjūtu kaleidoskops. Un, kad dzejnieka mazdēls Jānis ar priekā mirdzošām acīm dziedāja dziesmas ar vectētiņa vārdiem, bija sajūta, ka dzeja nav tikai vārdi uz papīra, bet unikāls mantojums, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē. Šādos brīžos īpaši skaidri redzams, cik ļoti būtiski ir pašiem iedegties par mums svarīgo, tad arī mūsu bērni un mazbērni to sajūt un pārņem.
Jāteic, arī pašas kultūras biedrības “Harmonija” izdotais jaunākais kopkrājums “Satikšanās II” ir kā apliecinājums, cik daudziem radošiem cilvēkiem – dzejniekiem, rakstniekiem, gleznotājiem, fotogrāfiem, mūziķiem – tuvas un mīļas ir Cēsis un Cēsu novads. Līdzīgi, kā fotogrāfija iemūžina mirkli, tā grāmatā iemūžināts tas, kas autoriem šķitis svarīgs un nozīmīgs pilsētas un novada kontekstā. Grāmata apliecina, ka dzeja un jebkura mākslas forma nav tikai individuāls pārdzīvojums un personības izpausme, bet arī kopienas stāsts – par vietām, cilvēkiem, atmiņām.
Apzināmies to vai ne, bet katrs no mums atstāj nospiedumu pilsētā un novadā, un arī no mums katra ir atkarīgs, kā apkārtējie cilvēki ierauga vietu, kurā dzīvojam. Cēsnieki un piebaldzēni nereti ļoti lepojas ar vietu, no kurienes nāk, kurā dzīvo, tādēļ ļoti cenšas arī izcelt tās skaistumu un īpašo. Vienmēr ir savas vietas patrioti, kas nereti spēs ieraudzīt to, kas citādi garāmgājējam paslīdētu garām nepamanīts. Un dzeja patiesi ir viena no brīnišķīgajām formām, kā šo mīlestību paust.
Dzejas dienas aicina katru iedegties par ko savu, būt gataviem dalīties domās, sajūtās un stāstos, jo mēs katrs esam sava novada un savas tautas vēstures veidotāji gan ar pateikto, gan izdarīto.
Komentāri