“Mums gribējās, lai tie roboti rok zemi, vāc tomātus, slauka grīdas, kaut ko skrūvē un vīlē, bet viņi, velni, taisa filmiņas, raksta dzeju, zīmē bildītes, raksta e-pastus un vēstules. Faktiski viņi atņem intelektuālā darba daļu, ko dara viduvējs darītājs,” savā lekcijā ģimnāziju pārstāvjiem atzina AS “SAF Tehnikas” valdes priekšsēdētājs Normunds Bergs. Tas lika man atcerēties divas nesaistītas lietas un vietas, kad runa bijusi par mākslīgo intelektu.
Pirmkārt, tieši par perfektu viduvējību mākslīgo intelektu nosauca zinātnieks Mārcis Auziņš, uzstājoties uz vienas skatuves kopīgā programmā ar savu vārda un uzvārda brāli mūziķi Mārci Auziņu. Otrā lieta, ko atcerējos, bija reiz žurnālā “Rīgas Laiks” lasītais raksts. Tajā kāda vācu sieviete apraksta savu pieredzi, kā piedalījusies kādā eksperimentā – uz vairākām nedēļām piekritusi paņemt mākslīgo sunīti. Rakstā viņa gana saistoši izklāsta savas izjūtas, šo lolojumdzīvnieka aizstājējproduktu ieviešot savā dzīvoklī.
Sākotnēji kundze pret robotu sunīti izturējusies kā jau pret elektronisku ierīci. Līdzīgi kā radioaparātu vai televizoru izslēdzot, kad iziet pa durvīm uz darbu vai citās savās ikdienas gaitās… Jāpiebilst, suns bijis ieprogrammēts attiecīgi ar visām mājdzīvniekam raksturīgajām īpašībām – tas luncināja asti, priecājās, kad saimniece, atnākot mājās, suņuku atkal ieslēdza. Tas labsajūtā novēlās uz muguras, ļaujot pakasīt vēderu. Tomēr tam nebija spalvu, kas varētu piegružot māju un attiecīgi radīt alerģiju riskus, tas nesagrauza kurpes un neatstāja peļķes uz grīdas, no priekiem pačurājot.
Visa raksta būtība bija tajā, ka pēc pāris nedēļām vācu kundze jau vairs nespēja sunēnu vienkārši izslēgt un aizmirst, aizejot uz darbu. Respektīvi, viņa pie mākslīgā dzīvnieciņa bija pieradusi gluži kā pie īsta.
Runājot par mākslīgo intelektu, man patiešām patīk pasekot līdzi dažādām diskusijām un viedokļiem par šo jautājumu. Jāsaka godīgi, ka savus rakstus tam rakstīt neuzticu. Jā, es saprotu, ka dažkārt, piemēram, “ChatGPT” var būt ļoti noderīgs, lai ātri sameklētu, apkopotu vai atsijātu liela apjoma informāciju, tomēr man tuva doma, ko savā deviņdesmitās jubilejas reizē, kur nejauši gadījās būt, pauda Dobeles dambretists Pēteris Freidenfelds. Viņš saviem viesiem mundri novēlēja nepārstāt vingrināt prātu, lai spētu turēt līdzi mākslīgajam intelektam.
Un te var atkal atgriezties pie jau pieminētā zinātnieka Mārča Auziņa, kura grāmatā “Flirts ar patiesību” viena no manām mīļākajām nodaļām ir tā, kurā pieminēts matemātiķis Kurts Gēdels. “Tātad skaitļu teorijā pastāv patiesības, kas nav pierādāmas. Lai pie tā nonāktu, Gēdels izveidoja interesantu pieeju, kas ļāva vārdos izteiktus apgalvojumus pārtulkot matemātikas skaitļu valodā. Viens no šādiem apgalvojumiem, ko viņš analizēja, ir angļu filozofa un matemātiķa Bērtranda Rasela formulētais loģikas paradokss. Tas, uzrakstīts populārā veidā, skan šādi: “Uz kādas salas dzīvo bārddzinis. Tas skuj bārdas visiem tiem salas vīriešiem, kuri neskuj sev bārdu paši.” Tik tālu viss ir vienkārši un skaidrāks par skaidru. Un tad nāk dīvains, vismaz domājot par iespējamām atbildēm, jautājums: “Vai šis bārddzinis skuj bārdu pats sev? Ja mēģinām par to domāt, prāts “samežģās”. Saskaņā ar apgalvojumu viņš nevar skūt sev bārdu, jo bārddzinis skuj tikai tos, kas paši neskujas. Bet, ja viņš neskuj bārdu sev, tad viņš sev to skuj, jo bārddzinis skuj visus tos, kas neskujas paši. Traki jocīgi sanāk,” raksta M.Auziņš.
Nu, sakiet vēl, ka nav interesanti? Pat ja ikdienā mēs par tādiem loģikas paradoksiem neiedomātos, prātu vingrināt gan var ik dienas. Var un vajag, labāk lai roboti rok zemi, vāc tomātus un slauka grīdas,nevis pārņem domāšanas procesus. Un dzīvi suņi man patīk labāk ar visām spalvām un šmuci, ko reizēm mēdz sataisīt. Man pat ir tāds mazs sapnītis, ka kādreiz man būs asspalvainais Džeka Rasela terjers un es viņu saukšu par Bārnabiju par godu seriālam “Midsomeras slepkavības”, kur inspektoram Bārnabijam tieši šāds suņuks ir.
Komentāri