Liktenis cilvēku vienmēr aizved pareizajā vietā

Saruna ar mākslinieci Mariju Naumovu

Oktobra sākumā Vidzemes koncertzālē “Cēsis” gaidāms īpašs koncerts “Mans, tik ļoti, ļoti…”, kurā klausītājus priecēs Marija Naumova. Ar mākslinieci sarunājāmies par ceļu mūzikas un radošuma pasaulē un to, ar ko viņai īpašs rudens laiks.

-Jūsu jaunā koncertprogramma veltīta dzejniekam Jānim Peteram.

-Jā. Ar Jāni Peteru man bija ļoti siltas un sirsnīgas attiecības. Ik pa laikam tikāmies uz tasi kafijas, sazvanījāmies. Koncerts ir mana lielā pateicība cilvēkam, ko tiešām ļoti mīlēju. Uzskatu, ka otra tik vieda, tik sirdsmīloša cilvēka mūsu platuma grādos nav.

Koncerta programma būs īpaša. Cilvēki, kas nāk uz maniem koncertiem, zina, ka katru reizi sagaidīs kaut ko jaunu. Man pat šķiet, ka viņi neskatās programmā, bet nāk uz manu enerģiju. Pēdējo reizi bijām Cēsīs manā jubilejas koncertā, bija ļoti jauki, jautri un krāšņi. Cēsu koncertzāle ir lieliska, un publika te ir ļoti zinoša un atbalstoša.

Šoreiz koncerts būs pavisam citāds – emocionālāks, intīmāks, nopietnāks, bet vienlaikus arī ļoti sirsnīgs. Petera kungs ir uzrakstījis vairāku dziesmu tekstus tieši man, tās arī skanēs koncertā. Būs dziesmas no albuma “Uz ilūziju tilta”, ko ierakstījām Francijā, skaņdarbi no izrādēm, kurās man bijis gods spēlēt, un, protams, klausītāju iemīļotas dziesmas, kuras dziedāsim visi kopā. Programmā iekļauta arī Jāņa Petera dzeja un atmiņas par viņu. Koncerts ir veidots kā stāstījums par Petera kungu – veltījums viņa piemiņai. Katrs turnejas koncerts būs atšķirīgs, bet visos noteikti valdīs dziļa un emocionāla noskaņa. To jūtu jau tagad – gatavojoties.

-Jūsu pieredze mūzikā ir bagāta. Saprotu, ka ceļš uz skatuvi aizsācies jau bērnībā.

-Varu teikt, ka esmu izaugusi uz skatuves – aizkulisēs. Patei­coties mammai, tā vienmēr bija daļa no manas dzīves. Ļoti daudz laika pavadīju, vērojot, kā strādā aktieri, ģērbēji, grimētāji. Piecu gadu vecumā man bija neliela pirmā loma izrādē “Skroderdienas Silmačos”. Tur piedzīvoju pirmos pārbaudījumus – viesizrādēs Odesā sagriezu kāju, bet vakarā bija jāuzstājas. Ar savainojumu dziedāju un dejoju, par spīti sāpēm. Biju redzējusi, kā to dara mana mamma un citi aktieri: neatkarīgi no veselības vai personīgām problēmām – aktieris vienmēr stāv uz skatuves.

Redzēju arī lieliskus režisorus, kas strādāja Krievu drāmas un Rīgas Jaunatnes teātrī. Desmit gadu vecumā piedalījos izrādē Maskavā un ierunāju filmas Rīgas kinostudijā. Uz mūziku liktenis mani novirzīja, kad piedalījos atlasē galvenajai lomai Dzidras Ritenbergas filmā “Svešs gadījums”. Bija pieteikušās simtiem meiteņu. Pēc foto un video provēm mani apstiprināja lomai. Es vienmēr nēsāju stipras brilles, jo man ir problēmas ar redzi. Kad atbrauca komisija no Maskavas, viņi pateica, ka meitene ar brillēm lomai neder. Ļoti to pārdzīvoju. Tad mans tētis bija dzirdējis reklāmu, ka bērnu-jauniešu ansamblis “Rondino” aicina jaunus izpildītājus. Tētis teica, ja netikšu pie lomas filmā, jāiet dziedāt ansamblī. Mani paņēma, un tur es paliku septiņus gadus. Ansamblis bija fantastisks! Bērni ne tikai dziedāja, bet arī paši muzicēja. Daudzi toreizējie dalībnieki kļuvuši par profesionāliem un slaveniem mūziķiem, tai skaitā arī Normunds Jakušonoks.

Es vienmēr gribēju spēlēt teātrī. Pēc skolas devos uz Maskavu iestāties aktieru skolā, kuru bija beigusi mamma. Pirmajā kārtā veicās ļoti labi, mani uzreiz uzaicināja uz lielo konkursu. Mamma toreiz teica, lai nevelku brilles, jo iepriekš tieši tas bija izrādījies šķērslis manam mērķim. Tā arī izdarīju. Konkursā bijām sadalīti grupās pa pieciem. Es savā grupā uzstājos pēdējā, tāpēc bez brillēm nogaidīju veselu stundu. Kad man acis ir nogurušas, tās šķielē, jaunībā tas bija ļoti izteikti. Kad uznācu uz konkursa skatuves, es ļoti šķielēju, un mani atzina par profesionāli nederīgu. Es atgriezos mājās un dusmās uzreiz iestājos Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē.

Tai brīdī radošajai karjerai atmetu ar roku, jo atraidījums bija ļoti sāpīgs. Tomēr pēc diviem gadiem manā dzīvē parādījās klubs “Bimini” un karaoke! Trīs četras reizes nedēļa dziedāju tur līdz rītam. Tieši tur arī iepazinos ar saksofonistu Vilni Kundrātu, kurš mani uzaicināja dziedāt savā grupā. Tā arī aizsākās ceļš uz skatuvi. Liktenis cilvēku vienmēr atved tur, kur viņam jābūt. Man noteikti vajadzēja iziet katru šī ceļa posmu. Arī studiju laiks Juri­diskajā fakultātē un birojos, kur strādāju, man bija vajadzīgs. Tieši tur iepazinu vairākus draugus, kas man ir arvien.

-Kas jums dod aizvien jaunu enerģiju un iedvesmu darboties radoši? Kā sevi sagatavojat pirms koncertiem?

-Skatuve pati par sevi ir milzīga iedvesma. Man ļoti patīk stāstīt stāstus, gan muzikālus, gan dramatiskus. Tā arī ir lielākā motivācija. Es gan sevi vairāk uzskatu par aktrisi nekā dziedātāju, un man ļoti patīk veidot ko jaunu, tāpēc arī katra mana programma ir atšķirīga. Esmu laimīga, kad ir iespēja kāpt uz teātra skatuves, kas dod iespēju sadarboties ar aktieriem un režisoriem. Mūzika ir citāda, kaut arī ļoti radoša pasaule.

Protams, ir brīži, kad iestājas radošais un emocionālais tukšums, kad nav ideju vai arī trūkst motivācijas un ir nepieciešama pauze. Starp citu, šoruden es nebiju plānojusi koncertus, bet, saņemot skumjo ziņu par Jāņa Petera aiziešanu, es jau 27.janvārī zināju, ka nevaru nesagatavot šo programmu, jo tie koncerti ir mana pateicība viņam. Decembrī tradicionāli notiks Ziemassvētku koncerti, bet tas ir pavisam kaut kas cits, tā ir cita sajūtu gamma, atmosfēra. Man ļoti patīk Ziemassvētku baznīcas sajūta sevī, garīgais lidojums, kuru ne ar ko citu nevar salīdzināt. Bet par nākotnes solo koncertprogrammām pašlaik neko pateikt nevaru. Ir idejas, bet tam vēl ir jānobriest.

-Kāds ir jūsu klausītājs?

-Pārsvarā cilvēki vecumā ap 35 – 40 gadiem un vecāki. Daudzi cienījama vecuma cilvēki īpaši novērtē manu daiļradi. Domāju, tas daļēji ir tāpēc, ka man pašai bija ļoti siltas, tuvas attiecības ar savu vecmāmiņu un vectētiņu un man vienmēr bija ļoti svarīgi, lai viņiem patīk tas, ko es daru uz skatuves. Man gribējās, lai tas, ko izpildu, arī viņus uzrunā emocionāli. Ar vecāka gadagājuma cilvēkiem man ir liela saikne – uz koncertiem vienmēr aicinu ļaudis no senioru namiem un pansionātiem.

-Kāda ir jūsu ikdiena, cik laika paiet radošajos procesos?

-Jāsāk ar to, ka neesmu tik aktīva šovbiznesa dalībniece kā citi nozarē. Es nekad neesmu vēlējusies, lai skatuve pārtop par rūpnīcu. Man vienmēr bijis svarīgi, lai nav sajūtas, ka “jāstrādā”. Lai ir tikai radošais process, kas patīk.

Man vienmēr arī licies nozīmīgi, lai es varu plānot savu laiku. Protams, kad tuvojas kāds projekts, visa uzmanība ir veltīta tam, bet pēc tā izmantoju laiku sev un ģimenei. Nevaru iedomāties dzīvi bez jogas, ezotērikas, garīgas izaugsmes. Indija, retrīti, ašrami, semināri, ikdienas meditācijas ir neatņemama manas dzīves daļa.

Ļoti agri sapratu, ka atpūta ir jāieplāno tikpat nopietni kā darbs, citādi viegli izdegt. Parasti rīti ir mans laiks sev – ceļos agri un nesteidzos. Laiks ar ģimeni lielākoties ir brīvdienās, jo visi esam gana aizņemti, bet katru vakaru kaut uz neilgu brīdi cenšamies sanākt visi kopā – iedzert tēju, uzspēlēt kādu spēli. Tas ir svarīgi. Cenšos, lai šī tradīcija mūsu ģimenē ir dzīva.

Japāņu sakāmvārds saka: “Laikam nepatīk tās lietas, kas notiek bez tā klātbūtnes.” Manu­prāt, tas nozīmē – svarīgi ir apstāties, ļaut sev būt, transformēties un pieņemt.

-Ar ko jums īpašs rudens laiks?

-Katrs gadalaiks ir citāds. Ziemā cenšamies sasildīties, pavasarī domas ir jau citur, vasarā atpūšamies un baudām. Bet rudens ir vienīgais gadalaiks, kad mēs maināmies.

Tas ir laiks, kad varam apsēsties, pārdomāt, atskatīties uz paveikto. Manuprāt, tieši rudenī notiek cilvēka lielākās transformācijas. Pelēkā, lietainā laikā ir iespēja palikt mājās, palasīt grāmatu, pierakstīt savas domas, pabūt ar sevi. Tas ir labākais, ko var darīt.