“Lielais ābols”. Ņujorka piecās dienās

Par to, kā kaut kad braukšu uz ASV, sapņoju jau no aptuveni desmit gadu vecuma. Pusaudža gados ļoti gribējās doties turp mācīties kādā apmaiņas programmā, bet Amerika – lielais amerikāņu sapnis – vilināja visu jaunību.

Dzīve gan iegrozījās citādi, un ar laiku sāka šķist – man tur gluži vienkārši nav lemts nokļūt. Interese, aizrautība par šo valsti un tās vēsturi sāka mazināties, jo apzinājos, ka likteņa ceļi mani varbūt tomēr nekad uz turieni neaizgādās.

Tomēr izrādījās, ka visi sapņi reiz piepildās. Arī mans sapnis par Ameriku. Pēc vairāk nekā 25 gadiem, kopš pirmoreiz iztēlojos sevi dodamies pāri Atlantijas okeānam, tas arī īstenojās – vīrs aizveda mani brīnišķīgā atpūtas braucienā uz Ņujorku. Lidojām caur Islandi, un arī tā bija aizraujoša pieredze – no lidmašīnas iluminatoriem vērot, kā nelielā, pagalam savādā saliņa zem mums kļūst arvien lielāka. Sa­vāda tāpēc, ka Islande patiešām atgādina citu planētu – neviena koka, maz ēku, apbūvētu vietu, brūni pelēcīga zemes kārta ar nelieliem vulkānu pakalniņiem tālumā.

Keflavīkas lidostā gaidot savienojošo reisu uz Ņujorku, kavējām laiku, apskatīdami islandiešu suvenīrus – visur, katrā plauktā, uz katra tūrista priekam nopērkamā nieka ir tuklīši – mīlīgā paskata Atlantijas piekrastes teritorijām raksturīgie melnbaltie putniņi ar košo knābi un pleznām. Tā, esot transfērā, prātoju, ka piemērotā ekipējumā – ar siltu zeķu pāri, džemperi un ūdensnecaurlaidīgu virsjaku – varētu paviesoties Islandē arī ilgāk un izbaudīt šo neparasto citas planētas sajūtu visā pilnībā.

Pēc piecu stundu lidojuma no Reikjavīkas esam Ņujorkā.

Bērnības iespaidā biju iedomājusies, ka Dž.F.Kenedija lidosta būs kaut kas milzīgs, nervus kairinošs, mulsinošs, bet maldījos. Mūsu terminālis bija mazs, kompakts, kluss, cilvēku tur bija samērā nedaudz.
Līdz viesnīcai devāmies ar met­ro. Tā kā esmu Londonas metro vilcienu fans, man allaž ir interesanti ar šo transportlīdzekli izbraukt arī citur, salīdzināt, kur tad ir labāk. Un jāteic, domas nemainās – Londonas metro sistēmu, šķiet, nekas nevar pārspēt, tomēr arī Ņujorkas ātrākais, ērtākais transports nelika daudz vilties.

Viesnīcu bijām izvēlējušies pašā pilsētas centrā – Midtaunā, pavisam tuvu Rokfellera centram. Tas ļāva mums ļoti daudzas vietas un apskates objektus burvīgi izstaigāt kājām. Arī te mainījās mani priekšstati par to, ka Amerikā viss ir plašs, milzīgs. Biju pieņēmusi, ka nekur īsti ar kājām netiksim, būs jāmeklē transporta iespējas, bet šīs piecas dienas pilsētā manus uzskatus krietni mainīja. Jā, pilsēta ir liela, ļoti liela, bet Manhetenu ļoti labi var izstaigāt kājām, protams, ja cilvēkam vispār patīk to darīt.

Jau pirmajā dienā pēc atlidošanas, ap pulksten deviņiem vakarā, devāmies apskatīt, kāda ir Manhetena. Man par izbrīnu, Ņujorkā saule norietēja aptuveni stundu agrāk nekā tobrīd Eiropā, tāpēc ap šo laiku jau bija pavisam naksnīga sajūta. Metropoles sajūtu sniedza Taimskvērs ar spožajiem ekrāniem, reklāmām, cilvēku pūļiem it visur.

Skaidrs, ka, esot Amerikā, gribējās nobaudīt arī kārtīgus amerikāņu ēdienus – kā filmās. Tad nu ar vīru pirmās brokastis ieturējām tipiskā amerikāņu “dainerā” jeb ēdnīcā – patiešām kā kinolentēs. Jāteic, pasūtītā porcija apstiprināja to, ka Amerika viss ir lielāks nekā tas, pie kā esam pieraduši mēs, eiropieši. Om­le­tes porcija noteiktu pietiktu kādiem četriem cilvēkiem, un visi justos labi paēduši.

Katru dienu no piecām, ko pavadījām Ņujorkā, nostaigājām ap 25 – 28 km, tāpēc varu teikt – pa­tiešām redzējām katru stūri, katru apskates vietu. Hudzona bija tikpat iespaidīga, kā biju iztēlojusies. Milzīgā upe, pie kuras sēžot, atkal domāju par šīs vietas vēsturi. Par to, kā te dzīvoja indiāņu ciltis, kas šo salu sauca par “Mana Hatta”. Kā šeit pirmoreiz ienāca lielie eiropiešu kuģi.

Daudzi teic, Amerikā nav kultūras, nav vēstures, bet tad jāsaka, cilvēka prāts mēdz būt šaurs – Amerikas vēsture patiesībā ir ļoti krāšņa un bagāta. Arī Ņujor­kas. Paviesojāmies Nacionālajā Amerikas indiāņu muzejā, arī stāsti par Amerikas pamatiedzīvotāju kultūru manā iztēlē dzīvojuši kopš bērnības. Muzejs, jāteic, lika mazliet vilties – eksponātu bija maz. Pat Londonas Britu muzejā ir krietni bagātāka indiāņu artefaktu kolekcija. Mēs skaistajā, iespaidīgajā ēkā bijām teju vienīgie apmeklētāji.

Te jāpiemetina, ka ļoti daudzi senie nami, senās augstceltnes Ņujorkā ir patiešām burvīgas: izsmalcinātas telpas ar milzīgi augstiem griestiem, iespaidīgām kolonnām, marmora grīdu, sienu flīzēm, sarkankoka kāpņu margām un dekoriem. Arī Nacionālā bibliotēka bija satriecoši skaista. Otrās ceļojuma dienas vakarā uzbraucām Rokfellera debesskrāpja skatu tornī, no kurienes pavērās elpu aizraujošs skats uz visu naksnīgo pilsētu. Esot uz 72.stāva jumta, ar vīru prātojām, cik smags darbs un neiedomājams inženierijas sasniegums pirms gadsimta bija šādu milzīgu ēku celtniecība ar tā laika iespējām. Esam vienisprātis, ka noteikti daudzi strādnieki, ēkas ceļot, arī aizgāja bojā. Kā citādi, ja visi debesskrāpji būtībā ir milzīgas metāla konstrukcijas, pa kurām strādnieki būvdarbu laikā arī pārvietojās, bet darba aizsardzība pirms simts gadiem noteikti nebija tāda kā tagad.

Lielu iespaidu atstāja Pasaules tirdzniecības centra 2001.gada 11.septembra muzejs un memoriāls. Ārkārtīgi skaista un dziļi sentimentāla piemiņas vieta ar milzīgu ūdenskritumu. Blakus piemiņas vietai slejas jaunais tornis, kurā brīnišķīgi atspīd debesis, teju saplūstot ar tām pavisam kopā.

Centrālparkā priecēja vāveres un amerikāņu sarkanrīklītes, kuras pirmajā brīdī noturēju par mūsu pašu melno strazdu Ame­rikas radiņiem. Vakaros visos kokos ielu malās muzicēja cikādes – lieli, zaļgani kukaiņi ar milzīgām, domīgām actiņām. Vienu izdevās arī iemūžināt telefonā video, ko parādīt bērniem mājās! Pārsoļojām pāri slavenajam Bruk­linas tiltam. Arī tā bija īpaša sajūta, apzinoties, ka skaistais un iespaidīgais tilts tur slejas jau kopš 1869.gada.

Ņujorkā jūtama īpaša viesmīlība. Ja izteikti laipna, atvērta ir sabiedrība Londonā, tad varu teikt, ka “Lielajā Ābolā”, kā pilsētu mēdz saukt kopš pagājušā gadsimta 80.gadiem, Ņujorkā, tas bija jūtams trīskārt. Cilvēki ir gatavi aprunāties it visur – pie veikala kases, kafejnīcas rindā vai liftā, veikalā. Visi smaida, sveicina. Un Ņujorka patiešām apstiprināja savu gadsimtiem seno slavu, ka tā ir imigrantu pilsēta. Te visi ir laipni gaidīti, ikviens, visi ir savējie, lai cik dažādu rasu un tautu tur nemājotu. Kā pasažieriem ekskursijā pa Hudzonu uz kuģīša teica gide, Ņujorkā ļaudis runā 800 valodās. Visi ir iederīgi, visi tiek pieņemti.

Kāds lasīs un pie sevis nodomās – re, uz to jau tie “rietumi” mūs ved, tfu! Bet tajā ir savs skaitums! Tādas vietas pierāda – cilvēki spēj būt vienoti, cits par citu padomāt un pieņemt. Tas rada brīnumainu vienotības sajūtu. Ieteiktu katram, sevišķi no bijušo PSRS teritoriju zemēm, vismaz reizi dzīvē šo sajūtu piedzīvot. Paraudzīties, ka kopā dzīvot var pavisam citādi, nekā tas bija piespiedu kārtā. Un neko vairāk – tikai pavērt redzeslauku plašāk.

Šis bija mans pirmais ceļojums uz Amerikas kontinentu. Zinu, ka atgriezīšos tur atkal. Iepazīt pasaules daļu, kura reiz bija eiropiešu neskarta, bet dažu gadsimtu laikā kļuva par vietu, kur katram bija dota iespēja atrast ceļu uz daudzkārt labāku dzīvi, ja vien to prata izmantot.