Gita Ābola. FOTO: no albuma
Katrs unikālais, ar rokām veidotais mākslinieces darbs stāsta par mīlestības sapņiem un iekšējo mieru. Vēl pavisam neilgi – līdz 28.septembrim – Cēsu Izstāžu namā skatāma keramiķes Gitas Ābolas personālizstāde “Tumšais medus”. Ar viņu sarunājāmies par ceļu mākslā, iedvesmas avotiem radošajiem procesiem un rudens periodu kā lielisku iespēju laiku katram sev.
-Pastāstiet mazliet par sevi – kāda bija bērnība, kas veidojusi jūs kā mākslinieci?
-Esmu Pierīgas bērns, precīzāk – Jaunciema. Brīnišķīga vieta, kur pavadīt bērnību. Mežs, ezers, maza skola ar nelielu bērnu skaitu klasē. Rīgas centrs ērti sasniedzamā attālumā. Protams, pusaudžu gados gribējās no tā “miestiņa” ātrāk tikt prom. Tagad dzīvoju pašā Rīgas centrā, arī mana darbnīca atrodas turpat, Tallinas ielas radošajā kvartālā. Bet “sazemējos” un līdzsvaru dzīvē gūstu savās meža mājās Dundagā. Mans izglītības ceļš, jāatzīst, kopumā ir samērā klasisks – pēc pamatskolas beigšanas mācījos Rīgas Dizaina mākslas vidusskolā, tad tam sekoja studijas Mākslas akadēmijā.
-Kā nonācāt līdz mākslas pasaulei – keramikai?
-Pamatskolas laikā diezgan bieži jutos kā tāds pilnīgi bezcerīgs gadījums. Nepadevās eksaktie priekšmeti, varēju izcelties vienīgi ar izlasīto grāmatu daudzumu, uzstāšanos skolas teātra uzvedumos, sportā un skaisti pārzīmējot citu mākslinieku darbus. Tāpēc loģiski likās meklēt turpmāko izglītības iestādi, kurā būtu pēc iespējas mazāk matemātikas… Varētu teikt, mākslas pasaulē būtībā nonācu izmisuma dēļ! Pieteicos uz keramikas nodaļu, pilnīgi neko par to nezinot, tīri tā – sensitīvi iztēlojoties, kāds materiāls būtu patīkams un nekaitinātu!
-Pastāstiet! Kā tapa darbi, kas redzami izstādē Cēsīs, kas iedvesmoja, kāds ir to stāsts?
-Izstādē “Tumšais medus” es “terapeitiski rokos” slāni pa slānītim tuvāk tai pirmatnējai sievietei sevī. Pieņemot arī to tumšo sevis daļu. Tādi drosmes, spēka un autentiskuma meklējumi. Kā mežonīga un pirmatnēja bite. Kārtīga stropa iemītniece un tajā pašā laikā neparedzama spietotāja.
Medus un bites ir klātesošas arī ikdienā, jo ar bišu kopšanu nodarbojas mans vīrs. Tā ir brīnišķīga un mierpilna vieta meža vidū. Tas noteikti ir ietekmējis manu radošo procesu. Izstāde kopumā pārsteidz arī mani pašu, jo viss tik lieliski iedzīvojās un atrada savu vietu telpā. Stāvi un brīnies! No čūskām un vīgriezēm līdz Visumam, kas dziļi noraugās tevī. Esmu ļoti priecīga, ka izdevās izstādi atklāt tieši vasaras izskaņā un tieši Cēsīs. Cēsu Izstāžu nama telpa piešķīra tādu zināmu personisku noskaņu.
-Klāt rudens – laiks, kas ļaudis šķir divās daļās. Vieniem rudens ir īpaši skaists gadalaiks, citiem rada skumjas, ka vasara beigusies un tuvojas ziema. Kā ir jums? Ar ko saistās rudens? Kādas emocijas raisa?
-Kamēr vien mājās būs skolēni, rudens saistīsies ar ieiešanu atpakaļ skolas spraigajā grafikā un pilsētas dzīvē. Esmu absolūts siltummīlis, un nekādas “Piecdesmit rudens nokrāsas” mani nepārliecinās iemīlēt rudeni vairāk par vasaru! Visas labākās idejas un darbi man tapuši tieši vasarā. Ja vien ir iespēja, cenšos katru siltu brīdi noķert savās meža mājās Dundagā. Pēc dabas esmu ļoti melanholiska, rudens, ziemas periods šo sajūtu vēl padziļina. Ideālā variantā gribētu rudens-ziemas posmu “sabāzt” vien trijos mēnešos…
-Vai keramika paņem visu laiku, vai paliek, ko veltīt kādam citam vaļaspriekam?
-Šobrīd laikam mans vismīļākais vaļasprieks ir dejošana. To daru otro gadu. Izkratīties un izstaipīties, kad visu dienu esi bijis darbnīcā ar “sakumpušu muguriņu”, ir ļoti svētīgi. Brīdī, kad jākoncentrējas soļiem un vēl jādzird mūzika, aizmirstas visas nebūšanas! Mana alternatīva krustvārdu mīklām. Protams, ļoti patīk arī garas pastaigas dabā un laivošana kopā ar ģimeni. Jau vairākus gadus ilgst mūsu meža mājas atjaunošana, par ko varētu teikt – tas noteikti var būt vaļasprieks visam mūžam.
-Kas, jūsuprāt, dzīvē ir svarīgākais?
-Uz šo jautājumu es gribētu atbildēt, kad man būs astoņdesmit! Bet, ja runājam nopietni, tad man liekas, ka ir ļoti svarīgi nepazaudēt spēju brīnīties. Paturēt sevī tādu bērna zinātkāri par dzīvi. Pilnveidoties, būt mazdrusciņ labākam nekā vakar, nevis tikai runājot par sasniegumiem karjerā un fiziskajā plānā, bet būt labam cilvēkam. Sirdscilvēkam.
-Kā smeļaties iedvesmu? Kas dod dzinuli radīt mākslas darbus?
-Ļoti bieži iedvesmu smeļos no cilvēkiem, kurioziem mirkļiem un dabas, protams. Bet ir brīži, kad esot tai dabā līdz ausīm, rokas nolaižas, jo liekas, ka viss fantastiskais taču jau ir radīts. Un Dievs ir vistalantīgākais mākslinieks – ko tad es te! Tādos brīžos palīdz kaut kas vienkāršs – darbnīcas plauktu kārtošana un grīdas mazgāšana.
Dažreiz kaut kas uzveidojas būtībā pats no sevis, tikai paņemot māla pikuci rokā, un tas laikam arī ir tas pats brīnumainākais brīdis, kad vienkārši ļaujies un nedomā par iznākumu, par procesa koncepciju un darba pārdošanu.
-Vai māksla ir pielīdzināma ikdienas darbam? Kā sabalansējat ikdienišķos pienākumus ar radošo procesu?
-Tajā noteikti man vēl jāstrādā pie uzlabojumiem! Tā ikdienišķā sadzīve un pienākumi mēdz patiešām “aprīt” to laiku, kas paredzēts darbnīcai. Ģimene, bērni man ir svarīgi, bet māksla tādā ziņā ir liela egoiste, tā vēlas visu uzmanību un klātbūtni katru dienu. Vairāk nekā desmit gadus pasniedzu keramiku bērniem un pieaugušajiem. Tā kā daļu laika veltu arī šim procesam.
Reiz kāda kolēģe dalījās pieredzē un teica, ka bieži redz tik iedvesmojošus sapņus, ka nakts vidū jālec augšā un jāiet realizēt vīzija. Pie sevis nospriedu, ka varbūt neesmu “īsta” māksliniece, jo tādus brīžus neesmu piedzīvojusi, bet tad sapratu, ka man tas gluži vienkārši ir citādi. Es kā sūklītis visu tā lēni, lēni sasūcu, un tad vajag tādu spērienu pa pakaļgalu, lai nonāktu līdz izstādei.
-Kādi plāni rudens sezonai, gaidāmajai ziemai? Varbūt kāds ieteikums lasītājam, kā pavadīt šo laiku priecīgāk, piepildītāk?
-Rudens – ziemas periods, man liekas, labi noder, lai iemācītos ko jaunu vai noliktu pie gultas grāmatu kaudzīti un vismaz mēģinātu tās palasīt. Iemācīties iespaidīga garuma dzejoli, ko norunāt Ziemassvētkos pie egles. Noteikti iesaku pamācīties virpot un apmeklēt keramikas nodarbības. Tādā veidā daudzi ir atraduši sirdsdarbu un nomainījuši profesiju.
Var apceļot visas Latvijas bākas, aizbraukt pusdienās uz Lietuvu un apmeklēt zivju un sīpolu svētkus Tallinā!
Komentāri