Arī es esmu no tiem, kas priecājas, ka bērnu ikdienā aizvien vairāk iesaistās tēti. Viņi arvien biežāk redzami vecāku sapulcēs skolā, bērnudārzā, piedalās pasākumos kopā ar bērniem un ir mīloši tēti savā ģimenē. Sabiedrībā mainās sen iesakņojies stereotips, ka bērna audzināšana ir tikai mammas uzdevums. Pēdējās desmitgadēs būtiski mainījusies tēvu loma gan Latvijā, gan pasaulē. Par to liecina arī fakts, ka arvien vairāk tēvu izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu, lai mazuļa pirmajos dzīves mēnešos patiesi būtu klātesoši, izveidotu saikni ar jaundzimušo un paši atklātu sevi jaunajā lomā. Tāpēc manu sirdi silda, ka ģimenēs ienāk jaunā tradīcija svinēt Tēva dienu.
Tomēr Centrālās pārvaldes dati atgādina, ka arvien daudzās Latvijas ģimenēs bērnu audzina tikai viens vecāks, visbiežāk tā ir mamma. 2024. gada sākumā mājsaimniecībās ar bērniem 30,88% gadījumu bērns auga ģimenē ar vienu pieaugušo. Vairāk nekā piektajā daļā Latvijas mājsaimniecību – 23,34% – bērnu audzina tikai māte, 4,96% tēvs un 2,59% – cits pieaugušas. Tas nozīmē, ka joprojām ir vīrieši, kuri neuzņemas atbildību, nerūpējas par savu bērnu. Ir labi, ja ģimenē ir mīļš opis, sirsnīgs krusttēvs vai cits vīrietis, kurš bērna dzīvē ieņem nozīmīgu lomu. Un sveicienus Tēva dienā pelnījuši arī viņi.
Taču šie statistikas skaitļi atgādina, ka svētki ne tikai priecē, bet arī atklāj, kā sabiedrībā pietrūkst. Un jāatzīst, ja Māmiņdienā ir mazāk bērnu, kuri prieka vietā izjūt skumjas, tad Tēva dienā šādu bērnu ir vairāk. Ikdienā mēs pierodam dzīvot tā, kā ir, bet svētkos īpaši izjūtam arī to, kā nav. Domājams, ka ne viena vien mazā meitene bērnudārza vai skolas izlaidumā ir ilgojusies pēc dejas ar tēti, bet tā nav bijusi iespējama. Tāpēc es atzinīgi vērtēju iniciatīvu ne tikai godināt tētus, bet palīdzēt situācijās, kad šajā nozīmīgajā lomā trūkst kādu zināšanu vai pārliecības. Neviens cilvēks nepiedzimst par vecāku, mēs visi par tādiem kļūstam, un arī tēti tāpat kā mammas var nezināt, kā labāk rīkoties, kā audzināt savu atvasi.
Tēta zaudējums notiek arī brīdī, kad vecāks dodas mūžībā. Neatkarīgi, vai to piedzīvo maza meitene, pusaudze vai jau pieaugusi meita vai dēls, zaudējuma sāpes svētkos atbalsojas vēl spēcīgāk, kad jāpieņem jaunā realitāte, ka nozīmīgā cilvēka vairs nav blakus.
Jebkurš vecāks – gan tas, kurš piedalās savas atvases ikdienā, gan tas, kurš nepiedalās – atstāj nospiedumu bērna dzīvē. Kāds pozitīvu, bet kāds negatīvu. Cik spēcīgi tēva personība ietekmē bērna dzīvi, aizdomājos, lasot par nu jau mirušo dzīvnieku pētnieku austrālieti Stīvu Ērvinu, kas pazīstams arī kā “krokodilu mednieks”. Viņa bērni, meita Bindija un dēls Roberts, iet tēva pēdās, strādā Austrālijā zoodārzā. Un Bindijas četrgadīgā meita jau ar aizrautību runā par krokodilu barošanu. Arī Latvijā ir piemēri, kas parāda tēva nozīmi bērna dzīvē. Tā mūsu Maestro Raimonds Pauls ļoti labiem vārdiem atceras savu tēvu, atzinis, ka viņš bijis stingrs, bet ļoti nozīmīgs cilvēks, lai palīdzētu dēlam palikt uzticīgam mūzikai.
Tēva diena ir atgādinājums, ka ne tikai mammas, bet arī tēva klātbūtne ir viena no lielākajām dāvanām, ko bērns var saņemt un piedzīvot. Un katram tētim ir iespēja šo dāvanu sniegt.
Komentāri