Biruta Svile. FOTO: Agnese Leiburga
Stādu audzētāja Biruta Svile no Cēsu novada Līgatnes pagasta SIA “Upenītes” apsaimnieko stādu tirdzniecības laukumu “Labo stādu darbnīca” Ieriķos, Vidzemes šosejas malā. Augusta beigās tur vēl krāšņi zied dažādi augi, tostarp pircēju iecienītās un pieprasītās hortenzijas.
Viss sācies ar saimniecību “Upenes”, kas, kā saka pati saimniece, ir visai sena – darbojas kopš 1991. gada, kad saimniekot sākts ar pieciem hektāriem zemes. Audzēti dažādi dārzeņi, kartupeļi.
Nosaukums pēc adreses
Toreiz iestādīta arī neliela upeņu platība, no kā tad arī radies saimniecības nosaukums. “Upenītes” pievienojušās vēlāk. Pakavējoties atmiņās, Biruta atceras, ka vēl senāk – pašos saimniekošanas pirmsākumos – nosaukumam bija jābūt pēc adreses, tātad – Liepu iela 12. “Tie, kam bija māju nosaukumi, tika pie smukiem vārdiem, bet mums bija Liepu iela 12,” tagad ar smaidu atceras stādaudzētāja. Pamazām saimniekošanas apmēri paplašinājušies. Vīrs pamatā nodarbojas ar dārzeņu un labības audzēšanu, Biruta- ar puķu stādiem, bet kopumā tiek apsaimniekoti aptuveni 70 hektāri zemes.
“Šajā laukumā sāku darboties, var teikt, nejauši. Piedāvāja pirkt un nopirku arī,” smejas saimniece. Viņa atzīst, ka viens no pozitīvajiem faktoriem vietas iegādei bijis tas, ka jau iepriekš te bijusi stādu tirdzniecība. “Iepriekšējam saimniekam te iestrādnes bija. Būtu bijis žēl to aizlaist postā. Tiesa gan, kad pirku šo vietu, es vēl īsti neapzinājos darba apjomu, ko tā prasīs,” godīgi atzīst Biruta. Arī zināšanas, īpaši dekoratīvo kokaugu sortimentā, nācies papildināt. Tiesa, viņai bijis labs zināšanu pamats, ko vajadzēja tikai papildināt, jo Biruta savulaik beigusi Bulduru dārzkopības tehnikumu.
Ar puķkopību aizrāvusies, kad Latvijā sāka vairāk ievest dažādu ziedaugu sēklas. Neviens vēl īsti neesot sapratis, kas tur no tām sēklām izaugs. Lai droši tirgotu, pašai bijis jāizmēģina. Šīs sēklas tiem laikiem bijušas tiešām dārgas, un to tirdzniecība šķitusi gluži vai krāpšana. Tā tas bijis, līdz pati pirmo reizi aizbraukusi uz Nīderlandi, redzējusi to visu dabā augam un pārliecinājusies, ka viss atbilst aprakstos paustajam un attēlos redzamajam. “Vienas no pirmajām puķēm, ko audzēju, bija lauvmutītes. Tādas ar tumšām lapām,” atmiņās dalās audzētāja. Viņa arī atceras, kā sākotnēji visi ziedu dēsti tika tirgoti no kastītēm, vienkārši izplēšot vajadzīgo skaitu, tikai pēc tam parādījās podiņos audzētie. Birutas aizraušanās ar puķu stādiem sakritusi ar periodu, kad cilvēki uzskatījuši, ka visus dārzeņus jau var nopirkt, nav vērts audzēt, tā nu puķkopība palielinājās apjomos.
Visu, ko cilvēki prasa, to arī tirgo
Koku stādus tirgošanai iepērk – gan ārpus Latvijas, gan pie vietējiem audzētājiem. Biruta arī pauž nožēlu, ka VAS “Latvijas Valsts meži” nolēmuši atteikties no dekoratīvo stādu audzētavām, viņa vērtē, ka tajos paveikts milzīgs un ļoti nozīmīgs darbs ar vietējo stādmateriālu.
“Visu, ko cilvēki prasa, to arī tirgojam,” atzīst saimniece un piebilst: “Vasaras puķes un viengadīgie stādi ir tikai pašu audzētie, ziemcietes – daļa ir pašu, daļa citu audzētās.”
Jautāta par šī gada modes augiem, audzētāja kā piemērus nosauc ehinācijas un flokšus. Viņa zina stāstīt: “Bet arī flokši jau vairs nav tikai tie vienkāršie, kas agrāk vecmāmiņas puķu dobē auga. Tagad ir tādi selekcionēti, kas labi stāv arī vāzē.”
Pavasaros, protams, izteikti vairāk pērkot vasaras puķes, bet augu mode arī plūst un mainās Periodiski ļoti iecienītas esot graudzāles, īpaši mizkantes. “Uznāk, lūk, tāds periods, kad visi, kas nāk, taujā pēc mizkanšu stādiem. Tiesa gan, neiedomājas, ka tās mizkantes skaistas būs tikai tajā vienā laika posmā- rudenī,” pieredzē dalās stādaudzētāja, piebilstot, ka nav jau neglītākas ne ciesas, ne molīnijas, tomēr tās neesot tik pieprasītas. Īpaši cilvēki ar dārzu iekopšanu un stādu piemeklēšanu aizrāvušies kovida ierobežojumu laikā, kad daudz laika pavadīts mājās, tagad vairāk palikuši pastāvīgie klienti, kuri esot arī izglītoti dārzkopībā.
Ja vien izdodas, Biruta pēc sezonas cenšoties aizdoties arī kādā ceļojumā, viņai ļoti patīkot ceļot. Puķkope atzīst, ka tas brīdis starp sezonām, kad var pabaudīt tālākus izbraucienus, ir ļoti īss – novembris, decembris un janvāris, nedaudz vēl februāra sākums, pēc tam jau atkal sākas viss no gala. Pārējā gada laikā par ceļošanu nevarot būt ne runas, jo ar stādiem “jānoņemas” vairāk nekā ar bērnu audzināšanu. “Ne velti poļu valodā visas stādaudzētavas ir “školkas”,” spriež Biruta. Īpaši traki esot, ja gadās karstās vasaras, kāda bijusi pirms dažiem gadiem, tad visu dienu tas vien jādara, kā jālaista stādi. “Tikko vienā galā salaisti, otrā dēsti jau atkal ir izkaltuši un apvītuši,” darba apjomu raksturo Biruta Svile.
Komentāri