“Baltijas ceļa” ideju nedrīkst aizmirst

Dažas minūtes pirms septiņiem vakarā sestdien Augšlīgatnē, Vidzemes šosejas malā, sāka pulcēties dažādu paaudžu līgatnieši. Daudziem līdzi mazi Latvijas karodziņi, vīriem kārtīgi sarkanbaltsarkani valsts simboli.

“Pirms 36 gadiem manis vēl nebija. Te līgatnieši stāvēja Baltijas ceļā, bija kopējās ķēdes posms. Tagad te stāvu arī es,” pastāsta Gatis Jansons. Viņam līdzi valsts karogs, kas ilgus gadus plīvojis pie mājas, tagad goda vieta pasākumos, jo pagalmā uzstādīts masts, kurā jau cits karogs.

Sanākušie ir  kaimiņi, domubiedri, un jau septīto gadu 23.augustā viņi stājas Baltijas ceļā, lai atgādinātu ne tikai sev,bet arī ikvienam garāmbraucējam, kā pirms 36 gadiem divi miljoni cilvēku no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sadevās rokās, lai parādītu pasaulei – brīvība ir iespējama pat tad, ja ienaidnieku ir vairāk nekā draugu. Cilvēku ķēde    simbolizēja brīvību un vienotību.

“Latvijas simtgadē, Miķeļa Alberta rosināti, sanācām kopā pie balti klāta galda Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas dienā. Nākamajā gadā veidojām savu Baltijas ceļu,” pastāsta līgatnietis Edgars Viņķelis. Miķelis nelielā koka koferī glabājis grāmatu, kurai virspusē izgrebis burtus    “BG” (baltais galdauts).

Grāmatā ziņas par katru tikšanos 4.maijā un 23.augustā. Tajā saraksts, kurš piedalījies, kāda bijusi diena, cik maksā dažādi pārtikas produkti, fotogrāfijas no notikuma. Arī informācija, kur katrs stāvēja Baltijas ceļā 1989.gada 23.augustā.

Kad Miķelis aizgāja mūžībā, viņa dzīvesbiedre Skaidrīte koka koferi nodeva Viņķeļu ģimenei, lai turpina iesākto. Tas uzticēts Anetei.

“Mums pievienojas jauni, redzam, kā bērni, kuri citus gadus bija ratiņos, izauguši. Turpinām gan nākt kopā, gan Miķeļa pierakstus pārskatīt,” pastāsta Līga    Viņķele.

30 līgatnieši sadodas rokās, plīvo Latvijas karogi, garāmbraucošās mašīnas signalizē, šoferi māj. Līga atceras, ka kopā ar vecākiem stāvējusi tepat netālu uz Rīgas pusi. “Tētim, viņš jau aizsaulē, tā ir vārda diena, bijām saklājuši galdu, gaidījām viesus, bet pirms tam braucām uz šoseju. Kā bērns daudz ko nesapratu, man blakus stāvēja vīrietis ar radioaparātu rokās, visi sadevāmies rokās. To atceroties, ir saviļņojums, un mēs, kaimiņi, domubiedri, esam vienoti,” pārdomās dalās līgatniete.

Jānim Gablikam toreiz bija 16 gadu. “Atceros, organizējās Tau­tas Fronte, apkārt runāja, ka noteikti jāstājas. Kas tā, kāpēc jāstājas, nesapratu. Tad parādījās interfronte, jau kaut kas bija skaidrāks,” pastāsta Jānis un piebilst, ka kopā ar ģimeni stāvējis tuvu toreizējā Cēsu rajona robežai.

Jānis Zīle strādāja par inženieri “Līgatnes Lauktehnikā”. Vi­ņam bija jāorganizē kolektīvs Baltijas ceļam pie rajona robežas.    “Jaunākajai atvasei bija divi gadi,    ar mammu palika mājās. Mani vecāki stāvēja nedaudz tālāk uz Siguldas pusi.Viņiem bija pārliecība, ka visai ģimenei nevajag braukt kopā,” pastāsta līgatnietis un atzīst, ka ar gadiem    atmiņas kļūst spilgtākas, var salīdzināt, kā dzīvojām toreiz un kā tagad.   

“Īstas ticības, ka tiksim vaļā no PSRS, jau nebija, vienkārši bijām procesā, kas bija sācies, atkāpties nevarēja. Ukraiņi arī vienoti turas kā ķēdē, bet okupanti ir kā bars. Nesaprotu, kā tie, kuri šodien dzīvo Latvijā, var būt par Putinu,”atklāj J.Zīle. J.Gabliks vien piebilst, ka var būt lepns, jo pirms 36 gadiem bijis šajā cilvēku ķēdē. “Šodien jaunajai paaudzei klausoties, kā Baltijas ceļš tika noorganizēts, kad daudziem mājās nebija pat parastā telefona, šķiet, ka tas nebija iespējami. Bet tas tika izdarīts, cilvēkiem bija sapnis par brīvību,” saka J.Gab­liks un piebilst: “Ķēde sākās ar vienu cilvēku un beidzās ar vienu. Kas viņi bija?”
Augšlīgatnē šīgada Baltijas ceļa dalībnieki nostāv 20 minūtes, ne 15 kā pirms 36 gadiem. Ga­rāmbraucēji to novērtē. Pēc tam vēl kopīga fotogrāfija vēsturei, tad sarunas, neliels pikniks.Viņi Latvijas    Republikas neatkarības atjaunošanas dienā atkal satiksies Spriņģu pļavā zem lielā bērza,.

Krāsains Baltijas ceļš    tapa Cēsīs, Rožu laukumā. Koncerts “Brīvības stāsts”, kurā piedalījās    amatiermākslas kolektīvi no    Rokišķiem Lietuvā un Suvalkiem Polijā, kā arī    Cēsu senioru deju kolektīvs “Dzirnas” un A. Kal­niņa Cēsu Mūzikas vidusskolas kokļu ansamblis “Wendenkokle”, dalībnieki un klausīji varēja atstāt krāsainu savas plaukstas nospiedumu, kopā veidojot garu ceļu. Ceļu uz brīvību, neatkarību, vienotību.