Turēt dievnama atslēgas

Svētdien Āraišu baznīcai svinēsim 800 gadu jubileju. Par gadsimtus senā dievnama saglabāšanu, uzturēšanu, par draudzes ikdienu un gaidāmajiem svētkiem saruna ar draudzes priekšnieku Jāni Sietiņsonu.

-Tas ir nozīmīgs notikums ne tikai draudzei. Āraišu baznīca ir tikai 19 gadus jaunāka par Cēsīm. 800 gadi mūžībā nav nekas, bet vai laicīgajā dzīvē ir daudz organizāciju, struktūru, kas pastāvētu tik ilgi un arī tautai ļoti smagā laikā. Te dievkalpojumi notikuši vienmēr. Tas mums palīdz mobilizēties un turpināt to, ko darījušas paaudzes. Svētki ir reize, kad atskatīties, kas padarīts, labāk var arī redzēt, kas darāms.

-Āraišu baznīca jubileju sagaida stalta, spoguļojas ezerā un jau attālu redzama.   

-Reliģiskās organizācijās mainās mācītāji, draudžu priekšnieki, bet draudze paliek. Nākot jaunai padomei, dažkārt skats nesniedzas tālu pagātnē vai nākotnē. Ar mācītāju Aini Ozoliņu strādājam kopā jau    vairāk nekā desmit gadu. Divdesmit gadus pats esmu priekšnieks. Atceros 2007.gadu, kad sākās pirmie restaurācijas darbi, jumta nomaiņa. Lietus un sniega ietekme bija redzama arī iekšpusē, vienā spārnā jumtā varēja vērot zvaigznes. Nākamajos gados atjaunojām fasādi, interjeru, ērģeles. Draudze par saviem līdzekļiem vien to nevarētu izdarīt, piesaistījām Eiropas Savienības fondu finansējumu. Tagad tikts līdz tam, ka varam sākt sakārtot draudzes namu. Patlaban tiek mainīts jumta segums. To darām par saviem līdzekļiem. Kopējās    būvniecības izmaksas ir 137 728 eiro. 125 386 ieguvām, pārdodot īpašumu, pārējā nauda ir ziedojumi.  Ar ziedojumiem vien visu baznīcai nepieciešamo nevaram nodrošināt. Draudzei pieder ēku komplekss Āraišu ezera krastā, ir    pieci hektāri meži, ap 30 ha lauksaimniecības zemes. Draudzei ir citi uzdevumi, ne īpašumu apsaimniekošana.    Nevalstiskās organizācijas pastāv no biedru ziedojumiem, ir jābūt līdzsvaram, lai neveltām pārāk daudz laika īpašumiem.

-Cik liela ir Āraišu draudze?

-Draudzē ir vairāk nekā 400 locekļu, aktīvi ir puse. Ik svētdienu dievkalpojumos ir līdz divdesmit cilvēkiem. Lauku draudzei tas maz. Āraišu baznīca aizvien ir īpaša, jo te nav liels centrs, apkārt ir viensētas, draudzei piederīgie ir no plašas apkārtnes. Daudziem tā ir viņu baznīca, kaut maina dzīves­vietu,  piederību saglabā.

Jaunu cilvēku ienākšana draudzē pēdējos piecos gados ir samazinājusies, bet tie, kuri kļuvuši par draudzes locekļiem, savu izvēli izdarījuši izsvērti. Nav tā, ka pēc kristībām, iesvētībām vai laulībām neatgriežas baznīcā, cilvēki jūtas te piederīgi.

-Kā tiek organizēta draudzes dzīve, vai tā ir būtiska piederības stiprināšanā?

-Pamazām izveidojušās tradīcijas. Pirms gadiem pieciem mēģinājām, tad neiesakņojās. Pēdējos divus gadus katra mēneša pēdējā svētdienā pēc dievkalpojuma    ir sadraudzība, pulcējamies pie galda, sarunās cits citu varam tuvāk iepazīt.    Kad sākās draudzes mājas remonts, bija bažas, kur tiksimies. Ārējie apstākļi tradīciju neizjauca, ikreiz kāds no draudzes locekļiem uzņem pie sevis. Kopības un piederības sajūta ir svarīga.

Talkās darām lielākos sakopšanas darbus baznīcā un apkārtnē. Daudzi iesaistās, atsaucas arī tādi, kuri dievkalpojumus apmeklē reti. Rīt talkosim, saposīsim baznīcu un apkārtni svētkiem. 800 gadu jubileja taču ir tikai vienreiz.

Baznīcā pie ziņojumu dēļa ir informācija par draudzes saimniecisko darbību – kādi ziedojumi saņemti, tai skaitā Ukrainai,    kādi ir budžeta izdevumi, ieņēmumi, plāni, to izpilde. Katrs, kurš ienāk baznīcā, var apskatīties, uzzināt, kā nauda izlietota. Mācītājs dievkalpojumos arī mudina tam pievērst uzmanību.    Ir svarīgi, lai draudzes locekļi, un ne tikai viņi, ir informēti, jo kopā taču rūpējamies par savu Dieva namu.
Kopš pērnajiem Ziemassvēt­kiem mums ir draudzes ansamblis. Viens ir, kad uzaicinām vies­māksliniekus, pavisam kas cits, kad paši muzikāli bagātinām svētku dievkalpojumus.  Ansamblī dzied meitenes, ir mūziķi, solists. To vada ērģelniece Ieva Kalēja. Savu reizi pieaicinām kādu mūziķi. Mūzika rada dievkalpojumos svinīgumu.   

-Vasarā baznīcu apmeklē daudz tūristu?

-Mums ir veiksmīga sadarbība ar pašvaldību, Āraišu ezerpili. Daudzi, kuri atbrauc uz ezerpili, atnāk līdz baznīcai, aiziet līdz vējdzirnavām. No pavasara līdz vēlam rudenim baznīca ir atvērta. Ja kāds netiek uz dievkalpojumu, var pabūt dievnamā, kad ir laiks. Pēc ziedojumiem redzam, cik daudzi bijuši.

-Āraišu baznīca ir  iecienīta laulību ceremonijām.

-Popularitāte ir laba, bet, lai cik mūsu baznīca ir pievilcīga, ja kāds pāris vēlas te laulāties, allaž tiek jautāts, vai ir kādas dzimtas saknes, kas saista ar mūsu draudzi. Nesniedzam laulību pakalpojumus. Laulību skaits ir nedaudz samazinājies.

-Draudzei pieder Āraišu Vanagu un Jaunā kapsēta.

-Kapsētas ir draudzes īpašums, pašvaldība tās apsaimnieko. Do­mājam, vai tas ir pareizākais risinājums. Pirms kapu svētkiem bieži zvana, pauž viedokli, kādiem jābūt kapusvētkiem, bet tos rīko pašvaldība. Protams, piedalās mācītājs. Tradīcijas veidojas, baznīca ir konservatīva, nemainās līdzi vējiem. Ir loģiski, ka kapusvētki saistīti ar dievkalpojumu baznīcā, ne tikai svētbrīžiem kapsētās. Mums tā tradīcija, ka dienā ir dievkalpojums baznīcā, tad svētbrīži – vienos dienā Jaunajos kapos, divos Vanagu kapos.

-Cik sen pats esat draudzē?

-No 2006.gada.  Vecvecāku, vecāku ģimenē Dievs bija līdzās, esmu kristīts, tad bija padomju gadi, kas aizvēra acis. Ar jaunākās meitas piedzimšanu sākās saiknes atjaunošana ar ticību. Dievs cilvēku uzrunā, ir tikai jāatsaucas.

-Kā kļuvāt par  draudzes priekšnieku?

-Draudzē bija situācija, kad kādam bija šis pienākums jāuzņemas. Sākās baznīcas jumta atjaunošana, tika piesaistīts fondu finansējums. Esmu pateicīgs Die­vam, ka draudze man uzticējās. Recepte ir vienkārša,    Dievs nolicis – svētdiena ir jāsvēta. Atliec visu malā un velti laiku Dievam vai sev, bet Dievs tev ir iedevis šo laiku. Redzu, kā viss pašķiras, visu paspēju, ir spēks un enerģija, viegla sajūta, nav satraukuma, ka kaut ko nepagūšu. Pirms gadiem labi iepazinu stresu, nevaļu, sajūtu, ka nevaru visu laikā izdarīt. Neesmu tikai lauksaimnieks ar 500 hektāriem, darbojos arī      vairākās organizācijās.    Svētdie­na uzlādē baterijas, pēc tam vari iet un darīt. Ja nebūtu svētdienas, man nebūtu brīvā laika. Baznīca dod spēku izdarīt vairāk nekā jebkad esmu varējis. Ikdienā ar laika trūkuma sajūtu nodarām sev pāri.

Draudzei ir paveicies ar mācītāju, mums ir veiksmīga sadarbība, saskan viedokļi saimnieciskos jautājumos. Viņš dara vairāk, nekā pienākumi prasa, ir    nepārtraukti klātesošs. Arī man kā priekšniekam viņa atbalsts, padoms ir nozīmīgs. Draudzes padome reizi mēnesī pārrunājam aktuālos jautājumus. Padomē ir dažādu profesiju pārstāvji, kuri var ieteikt savu redzējumu, dot padomu.

-Kā klājas lauksaimniekam, biteniekam Jānim Sietiņso­nam?
-Ar katru gadu lauksaimniecība kļūst aizvien interesantāka. Mani pat aizrauj šī ne tik vienkāršā situācija. Man patīk tas, ko daru, lauksaimniecībā, biškopībā esmu vairāk nekā 40 gadu un nepārtraukti mācos.    Darba intensitāte palielinās. Darbojos Sēklaudzē­tāju asociācijā, Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijā, Ornito­loģijas, Biškopības biedrībā. Viss prasa laiku, bet, esot iekšā, daudz uzzinu, savukārt ar savām zināšanām varu piedalīties lēmumu pieņemšanā. Nevaram kā pirms gadiem 30 nejauši uzzināt, ka ir pieņemti kādi noteikumi, kas jāpilda, izrādās, tie neapmierina, un tad ejam protestēt. Katrs kā kādas organizācijas biedrs var    piedalīties      likuma izstrādē, paust savu viedokli, to aizstāvēt, ietekmēt.

Sāku saimniekot    kā biškopis, bet bitēm vajag nektāraugus, sēju facēliju, griķus, amoliņu, kad bite savu padarījusi, ir raža. Sāku audzēt    sēklu. Tēvs bija sēklkopības agronoms, no bērnības zinu, ko tas nozīmē. Saimniekoju bioloģiski.

Lauksaimniecībā mainās tehnoloģijas. Jau sen runājam par bezaršanas tehnoloģiju lauku apstrādē un tiešo sēju. To apgūt ir interesanti, jāsaprot, kāpēc to darīt, jāpamēģina, ja neizdodas, tātad kāda nianse palaista garām. Mācies, saproti un nākamajā sezonā ņem vērā. Ja zemniekam ir kopīga valoda ar zemi, viss notiek.

Strādāju sertifikācijas institūcijā “Vides kvalitāte” par inspektoru un gada laikā apmeklēju vairāk nekā simts saimniecību. Redzēju applūdušos laukus Madonas novadā. Ja tagad neredzam, ka tīrumā    peldas ūdensputni, tas vēl nenozīmē, ka viss kārtībā. Augsne kopš pavasara ir pārmitra.    Ar tehniku laukos nevar iebraukt. Griķu lauks skaisti zied, bet tas nenozīmē, ka zemnieks visu laikā izdarījis, lai varētu būt laba raža. Ir kultūraugi, kam šāds laiks patīk, piemēram, pākšaugi, arī āboliņš. Auzas varēja iesēt mēnesi vēlāk, tas ietekmēs ražu. Vēl nezinām, kā varēs to novākt. Šis ir trešais gads, kad lauksaimniecībai ir nelabvēlīgi laikapstākļi. Ir bažas par daudzu saimniecību pastāvēšanu. Tas ir izaicinoši un satraucoši. Bijām pieraduši, ka viena sezona slikta, nākamās bija labākas. Šīs likumsakarības vairs nestrādā.

Vēl neesmu sviedis medu. Bitēm    vajag saulainu laiku. Varu tikai priecāties, ka bitēm pašpatēriņam pietiek. Tas ir maksimums, ko šogad sagaidu. Protams, laikapstākļi vēl var mainīties. Dzīve un saimniekošana kļūst aizvien interesantāka.