Radīt rotas un vadīt jauniešus mākslas pasaulē

Saruna ar VDMV direktoru MĀRTIŅU PUNDURU

Viņš ir radošs cilvēks, saistīts ar mākslas pasauli, šobrīd dzīvo Cēsīs, bet ikdienā darbs rit Valmierā – Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolā, pildot direktora pienākumus.

Viņš ir dizainers, metālmāksli­nieks, rotu zīmola “O” līdzdibinātājs. Ar M.Punduru sarunājāmies par darbošanos mākslas vidē un par gaidāmo meistarklasi – darb­nīcu Cēsīs, kur interesentiem būs iespēja darināt savu sudraba gredzenu.

-Vai pareizi saprotu, ka ikdiena patlaban rit starp Cēsīm un Valmieru?

-Jā, dzīvoju Cēsīs, bet pats nāku no pilnīgiem laukiem – no Bal­viem. Strādāju Valmierā, esmu Dizaina un mākslas vidusskolas direktors.

-Kā nonācāt līdz rotu darināšanai?

-Jāsaka, tas ir noticis likumsakarīgi, jo mākslas process vienmēr bijis klātesošs, arī izglītība ir saistīta ar to. Esmu pabeidzis Rēzeknes Dizaina un mākslas vidusskolu, vēlāk studēju arī Latvijas Mākslas akadēmijas Metāla dizaina katedrā.

Gribu piemetināt, ka Cēsīs gaidāmā meistarklase gan nav mana avantūra, to organizē SIA “Vo­kur”. Viņu redzējums veido to, kā šai vietai vajadzētu būt – tā nav tikai kafejnīca, bet vieta mākslai, vieta rotām, sudrabam. Esmu piekritis iesaistīties šajā procesā, tāpēc arī pasākums notiks.

-Jā, notikums izklausās interesants. Vai uz to ir aicināts ikviens, arī cilvēki, kam nav ne mazāko priekšzināšanu par to, kā rotas top?

-Protams, laipni gaidīts būs katrs. Nevaru gan apsolīt, ka rezultātā ikviens spēs izgatavot ļoti delikātu, virtuozu juvelierizstrādājumu, bet tā būs burvīga iespēja iemēģināt roku jaunās prasmēs un izgatavot kaut ko no sudraba. Darbs būs īpašs – paša radīts, veidots, izplānots. Būšu jau iepriekš sagatavojis materiālus, visu nepieciešamo, parādīšu, kā kas ir darāms – izgāšanās iespējamība faktiski būs tuvu nullei. Viss izdosies, viss būs skaisti!

-Vai māksla ir tuva jau sen? Vai tas ir kaut kas pārmantots?

-Ironiskā kārtā aizgāju uz māks­las vidusskolu, lai izbēgtu no likteņa, kas vestu uz darbu birojā. Beigu beigās gan tas viss ir savijies, un nu esmu darbā pie biroja galda!

Nevaru teikt, ka aizraušanās ar mākslas lietām būtu pārmantota, nē. Varbūt no ģimenes esmu paņēmis zināmu daļu mīlestības pret roku darbu un amatniecību, visu ar to saistīto. Mana pirmā motivācija vairāk bija darbs ar materiālu. Māksla kā intelektuāls darbs klāt pienāca mazliet vēlāk.

-Vai no studiju laika Latvijas Mākslas akadēmijā ir kādas īpašas atmiņas?

-Uz to pat būtu grūti tā vienkārši atbildēt. Atmiņu ir ļoti, ļoti daudz. Arī no vidusskolas gadiem. Tas ir interesants laiks, tā ir ļoti īpaša, interesanta vide, kas ļoti maina cilvēku. Visi, kas izgājuši cauri studiju procesam Mākslas akadēmijā, to atzīst. Tā ir vesela jauna dzīves pieredze, ko nemaz nav tik viegli ietērpt vārdos.

-Kāda ir darba pieredze, esot direktora amatā Valmierā?

-Nu jau ir pagājuši divi gadi. Kopumā varu teikt, ka man ļoti patīk – viss patiešām ir labi. Es gan nemāku teikt, cik labi man izdodas būt direktoram, tomēr gribas domāt, ka kaut kas ir veicies pozitīvi, nupat arī skola izgāja akreditācijas procesu. Ceru, ka mācību iestāde ir aprūpēta un kolēģi ir apmierināti ar mūsu visu kopīgo darbu.

-Kā ar jauniešiem – vai vidusskolēnus aizvien interesē māks­la?

-Patlaban ir jaunu audzēkņu uzņemšana. Es teiktu, ka nekad nav bijis tā, ka būtu trūcis reflektantu, vismaz kamēr es šajā skolā strādāju. Īstenojam vairākas izglītības programmas, ir interjera dizains, grafikas dizains, audiovizuālā komunikācija, produktu dizains, apģērbu dizains. Katrai programmai pieteikumu skaits atšķiras. Tas sais­tīts ar globālo situāciju darba tirgū. Visvairāk pretendentu ir interjera dizainam – divi reflektanti uz vienu vietu. Netrūkst jauniešu, kas atnāk uz mūsu skolu un tikai tad saprot, ka arī te būs jāmācās matemātika vai jāstrādā pie šujmašīnas, un nobīstas, aiziet prom. Ir arī tādi, kas, atnākuši uz skolu, ir vīlušies, ka matemātiku nemācām augstākajā līmenī. Tā kā ir ļoti dažādi – diapazons ir ļoti plašs.

-Kā no mākslas vidusskolas direktora skatpunkta vērtējat jauniešu arvien augošo interesi par tehnoloģiju pasauli? Vai tehnoloģijas ienāk arī jūsu radošajā darbā?

-Tā ir mūsu ikdienas realitāte, šobrīd lielā mērā dzīvojam digitālā pasaulē. Jebkuri grafiskie instru­menti ir digitāli, datorizēti. Arī ar mākslīgā intelekta rīku ienākšanu šis process strauji iet uz priekšu, darbs kļūst vieglāks. Ja kādreiz katru rotu darināja sirms vīriņš ar āmuru stundām ilgi, tad tagad ir daudz instrumentu un rīku, kas šo darbu atvieglo. Piemēram, ielieku 3D modelēšanas iekārtā plānotā darba skici un izdrukāju. Daudz var izdarīt, izmantojot tehnoloģiju piedāvātās iespējas.

-Vai ir arī mācību priekšmeti, kas ietver šīs tehnoloģiju sniegtās iespējas?

-Protams. Mākslas izglītība jau pirms krietna laika ir transformējusies pēc modulāru izglītības principiem, kuri izstrādāti, Valsts izglītības satura centram sadarbojoties ar darba devējiem un nozaru pārstāvjiem, ievērojot pieprasījumu darba tirgū. Ar to jāsaprot in­strumenti un paņēmieni, kas jauniešiem ir jāapgūst.

Pēc šiem modulārajiem principiem strādā visas dizaina un mākslas skolas.
Mūsu skolas ēkai ir pieci stāvi un viss otrais stāvs ir pārtapis par milzīgu datorklasi. Jaunieši ar prieku darbojas, strādā radoši.

-Atgriežoties pie rotu darināšanas, minējāt, ka darbā daudz izmanto tehnoloģijas. Vai tas nenozīmē, ka ar roku darinātās lietas drīzumā būs pavisam ekskluzīva parādība?

-Tā vienkārši ir, nevar noliegt. Protams, var papētīt tirgu un datus par to, bet kopumā jāteic, ka savā ziņā tas ir arī cilvēku izpratnes, gaumes jautājums. Rota ir komplicēta lieta, it sevišķi, ja gatavota ar rokām. Tas prasa ļoti daudz laika un daudz darba, tāpēc arī roku darbs maksā ļoti dārgi. Ir rotu māksla, kas tieši to arī nozīmē – tas ir mākslas darbs un attiecīgi arī maksā. Vairumam cilvēku to nemaz nevajag, pietiek ar kaut ko spīdīgu, ko uzvilkt pirkstā vai iekārt ausī, un tam noder arī bižutērija no lielo veikalu ķēžu sortimenta par salīdzinoši nelielām summām.

Roku darba un mākslas procesa vērtība ir relatīvi šaura joma, nav daudzu cilvēku, kas var to atļauties un arī prot novērtēt. Tāpēc varu teikt, ka mākslinieks nebūt nav rentabla profesija, jo ir jāņem vērā, ka lielu naudu šajā nozarē nopelnīt var neizdoties.

-To esmu dzirdējusi – būt par mākslinieku nozīmē samierināties, ka miljonus nopelnīt neizdosies, – ar retiem izņēmumiem.

-Tādu, kam tas izdodas, patiešām ir ļoti maz. Vairākums ir tie, kas ikdienā cenšas piepelnīties citos darbos, nesaistītos ar mākslas jomu. Šobrīd, esot mākslas rezidencē Vācijā, redzu, ka starp kolēģiem tādu ir daudz. Kāds strādā grāmatu veikalā, kāds par skolotāju, vēl cits biroja darbu, un māksla tad dzīvē ir vairāk kā sirdslieta, bet ne pamata iztikas avots.