Laikā, kad dzīve rit tiešsaistē, esam diezgan aizņemti (pat pārņemti!) ar lielāka vai mazāka izmēra ekrāniem, nākas atkal aizdomāties, cik vērtīgas ir lietas, kas nav ražotas masveidā lielās rūpnīcās, bet gan darinātas ar rokām. Par to atkal un atkal var pārliecināties neskaitāmos amatnieku un mājražotāju tirdziņos, kas ierasti Latvijā notiek vasarā pilsētu svētkos. Tā kā daudziem ikdienas darbs saistās ar digitālo un virtuālo vidi, palielinās pieprasījums pēc vietējiem produktiem un jauna amatnieku paaudze strādā tieši ar tradicionālajiem amatniecības izstrādājumiem, piemēram, kokapstrādē, aušanā, adīšanā un keramikā. To darot, meistari ne tikai atrod personīgo piepildījumu, bet arī veido jēgpilnu dzīvi un, gribētos cerēt, arī pietiekami ienesīgu finansiālo karjeru.
Ne viens vien no mums izjūt profesionālu izdegšanu neatkarīgi, vai smagi strādājam nosacītā profesionālā izolācijā vai pavadām gana ilgas stundas pie uzdevumiem, kas ir visnotaļ atdalīti no paša dzīves lielāka mērķa piepildījuma sajūtas. To papildina informācijas pārslodzes radītais stress mūsu digitalizētajā sabiedrībā: tehnoloģiju dūkoņa un pīkstieni, nepārtrauktais jauno un biežāk negatīvo ziņu cikls un sociālā atsvešinātība, lai arī pieejamas dažādas tīklošanās lietotnes. Nav brīnums, ka daži cilvēki ir atraduši šai nebeidzami ātrajai dzīves ikdienai mierinājumu, palēninot tempu, pārvērtējot savu straujo dzīves ritmu un cenšoties radīt un darīt kaut ko pozitīvu.
Pētnieki norāda, ka darbs ar rokām var mainīt mūsu smadzeņu ķīmiju. Ričmondas Universitātes neirozinātniece Kellija Lamberta ieviesusi terminu “uzvedības medikamenti”, lai aprakstītu spēcīgākās garīgās veselības pazīmes, ko viņa novēroja, iesaistot pētījuma subjektus roku un smadzeņu aktivitātēs, kas parādīja iespaidīgus rezultātus. Adīšana prasa laiku, pacietību un uzmanību sīkām detaļām, kas palielina noteiktu neiroķīmisko vielu līmeni organismā. Uzadītās cepures, šalles vai džemperi ir brīnišķīga alga par ieguldīto laiku un pacietīgo darbu. Tie ir skaisti darinājumi, kas kalpo mērķim, bet to radīšanas process smadzenēs izdala serotonīnu, “laimes hormonu”.
Šī zinātniece pētīja adīšanu, taču tādu pašu pārdomātu praksi var atrast gandrīz jebkurā ar rokām veiktā aktivitātē, sākot no ēdiena gatavošanas līdz kokapstrādei, dārzkopībai un stikla pūšanai vai citai amatniecībai. Tiek uzskatīts, ka rokdarbi uzlabo apzinātību, praksi, kas, lai gan izklausās kaut kas pavisam mūsdienīgs, patiesībā aizsākās pirms tūkstošiem gadu. Roku darbs popularitāti no jauna ieguvis kā pretlīdzeklis mūsdienu haotiskajai, nebeidzami steidzīgajai, stresainajai dzīvei, to izmanto kognitīvajā terapijā, gūstot labus rādītājus trauksmes mazināšanā, stresa pārvaldībā un gan miega, gan koncentrēšanās spēju uzlabošanā.
Roku darba priekšrocības sniedzas pat tālāk par iekšējo mieru. Darba tirgū, kas parasti nepietiekami atalgo tos, kas tikko absolvējuši augstākās izglītības iestādes, jaunākās paaudzes arvien izvērtē arodskolu priekšrocības salīdzinājumā ar četru gadu studiju programmām, kas potenciāli varētu nozīmēt arī krietnu studiju laika parādu. Izglītība amatniecībā izrādās vienlīdz dzīvotspējīga alternatīva četru gadu laikā iegūtajam bakalaura grādam. Kā rāda ārvalstu pētījumi, daudzi pauž arvien lielāku neapmierinātību savos tā saucamajos “balto apkaklīšu” jeb biroja tipa darbos gan garlaicības, gan iesaistīšanās trūkuma un pelēcīgās rutīnas dēļ. Interesanti, ka šī neapmierinātības sajūta ir visaugstākā to cilvēku vidū, kuriem ir augstākā izglītība! Savā revolucionārajā grāmatā “Shop Class As Soulcraft” ( “Amatniecība kā dvēseles amats”) Metjū Kroufords skaidro, ka mēs kā sabiedrība esam sākuši noniecināt to, ko viņš dēvē par “manuālo kompetenci” jeb spēju izprast, veidot un labot apkārtējo fizisko pasauli. Viņš apgalvo, ka darbs birojā dažkārt var šķist tik prātu nomācošs, jo tas neiesaista mūsu cilvēciskos pamatinstinktus – vēlmi radīt, būt praktiski noderīgiem. Krouforda viedoklis ir tāds, ka roku darbs var kalpot kā pretlīdzeklis mūsdienu dzīves tehnoloģiju laikmeta garlaicībai, veicinot radošumu un problēmu risināšanu, vienlaikus sniedzot bagātāku sevis un personīgās rīcībspējas izjūtu. Darbs ar rokām veicina apzinātību, nodrošina tā veicējam pārliecību par savām prasmēm darba tirgū, jo, lai kādi apstākļi dzīvē ienāktu, noteiktas prasmes vai arods allaž ir noderīgi un sniedz personīgā sasnieguma, piepildījuma sajūtu. Šovasar apņemieties būt veselīgāki, laimīgāki un praktiskāki: daudzi sirdi un dvēseli piepildoši un prātu nenoslogojoši veidi, kā strādāt ar rokām, ir burtiski rokas stiepiena attālumā – tepat, piemājas dārzā, dzīvokļa vai mājas apdares darbos vai iegūluši kādā rokdarbu izejvielām piekrautā noputējušas kumodes atvilktnē!
Komentāri