Mums ir baltiešu kopība, kas jāstiprina

“Padomju laikos Jāņi tika aizliegti, tāpēc bija papildu motivācija šo aizliegumu pārkāpt,” tā latviešu literatūrzinātniece un valodniece Janīna Kursīte-Pakule skaidro, kāpēc tolaik šo svētku svinēšana šķita būtiskāka. Sarunā ar “Druvu” viņa pauž viedokli ne tikai par svētku svinēšanu un atšķirībām tradīcijās, to darot, bet arī uzsver, cik nozīmīgi ir saprast, ka mūsu lielākā vērtībā ir paslēpta sevī pašā, dzimtajā valodā, kultūrā.

-Intervijā žurnālā “Ir” teicāt: “Padomju laikā bija skaidrs, pret ko stāvēt, pastāvēt. Mums ir pārāk maz pieredzes, kā savu patību kopt un uzturēt brīvības apstākļos. Pēc neatkarības atgūšanas latviešos radās atslābuma sajūta un vēlme atgūt pasauli un apgūt pasauli. Bet pazuda imunitāte un spēja saglabāt savu unikalitāti.” Vai, jūsuprāt, mēs tagad mazāk cenšamies saglabāt tādas tradīcijas kā, piemēram, Jāņu svinēšana, nekā to pūlējāmies darīt padomju laikos?

-Kad pasaule sadalīta baltā un melnā krāsā, orientēties ir vieglāk. Tā tas bija padomju laikā. Pašlaik, kad latvieši paši esam sadalījušies pa visdažādākajām krāsām un vērtībām, pamatvirziens – saglabāt savu valsti, valodu, kultūru – ir zaudējis asumu. Pamat­virziena uzturēšana prasa zināmu uzupurēšanos un nepārtrauktu līdzdarbību. Ērtāk ir pie gatava galda. Vēl ērtāk (vismaz iepriekšējās desmitgadēs) bija braukt uz ekonomiskā ziņā augstāk attīstītām Eiropas valstīm un vienkārši pelnīt. Pelnīšana nav slikta lieta, bet, ja tā kļūst par pašmērķi, tad gribot negribot kļūsti par pasaules pilsoni, kuram nav svarīga savas patības saglabāšana. Padomju laikos Jāņi tika aizliegti, tāpēc bija papildu motivācija šo aizliegumu pārkāpt. Pirmajos gados pēc neatkarības atgūšanas ļoti daudz Jāņu tradīcijas atgūšanā darīja Ilga Reizniece, vēl pirms tam Saulcerīte Viese, folkloras kopēji. Tagad, kā šķiet, katrs novads “maun, kā māk”.

-Vai un kā atšķiras svinēšanas tradīcijas Jāņos Latvijas reģionos? Vai Latgalē tos svin citādi nekā Zemgalē, Kurzemē vai Vidzemē?

-Tādu īpašu atšķirību nemanu. Varbūt ar piebildi, ka katoliskajā Latgalē, arī pie suitiem, dabas reliģijā sakņoti Jāņi tiek papildināti ar svētā Jāņa Kristītāja dienu, kas ir 24. jūnijā. Zināms, ka Jāņa Kristītāja dienā Īrijā, Itālijā šo dienu svin ar ugunskuriem, gadatirgiem, bet Vācijā uz baznīcu nes augus nosvētīšanai. Itālijā, Sardīnijā, kā stāstīja baznīcas vēsturnieks Andris Priede, iet ar krustu un svēta jūru. Priesteris Guntars Skutels minēja, ka Liepnas baznīcā šajā dienā visiem, kam Jānis vārdā, arī priesterim, nopin un liek galvā ozollapu vainagu. Savukārt suitiem 24. jūnijs tiek svinēts īpaši svinīgi ar bīskapu un procesiju Gudenieku Sv. Jāņa baznīcā. No šiem pāris piemēriem redzam, ka baznīca centusies pārņemt arī daļiņu no tautas tradīcijām, kaut pārveidotā veidā. Manuprāt, tas ir labāk, nekā divām tradīcijām karot savā starpā.

-Kā jūs vērtētu – vai pašlaik valdošā globalizācija tādas nianses kā atšķirības starp vienas mazas valsts reģioniem pazudina pavisam? Pamatā valdošā valoda ir angļu, tad kāda tur īpaša nianse – lībiešiem raksturīgais dialekts vai latgaļu valoda… Respektīvi, globalizācijas ietekmē arī austrietis ir vienkārši austrietis, ne vairs tirolietis vai štīrietis.

-Vismaz līdz šim bijusi cikliska gaita. Pasaulē nekas nav nemainīgs. No sīkiem veidojumiem, kā hercogistēm, ceļš gājis uz impērijām. Pēc Pirmā pasaules kara notika impēriju dalīšanās, kā rezultātā Eiropā tapa daudzas jaunas valstis, tostarp arī Latvija. Otrais pasaules karš Latvijai beidzās ar nokļūšanu padomju impērijas nagos. Kad mēs un citi padomju režīmā uz 50 gadiem nokļuvušie atguvām valstisko neatkarību, gribējās izbaudīt pasauli, lietot labumus, ko sniedz iespēja brīvi pārvietoties un sazināties angļu valodā, strādāt, kur vairāk maksā. Tomēr ceru, ka agrāk vai vēlāk atmodīsies apziņa, ka lielākā vērtībā ir paslēpta sevī pašā, dzimtajā valodā, kultūrā. Bez savējo vērtību, tostarp valodas, izkopšanas cilvēks ir tikai tāds patērētājs, kas piedzimst, raujas kā negudrs pēc pasaules mantas, nomirst. Tad aiz viņa nepaliek nekas. Svarīgi, lai Cēsīm, Vidzemei un vēl plašāk – Latvijai – ir vairāk tādu sirdsgudru, nesavtīgi un radošu cilvēku, kāds, piemēram, ir rotkalis Daumants Kalniņš.

-Vai mazām valstīm ir jebkādas iespējas noturēties pretī globalizācijai, saglabājot gan savu valodu, gan tradīcijas un kultūras vērtības?

-Tas ir daudz grūtāk nekā lielvalstīm, kuru rīcībā atomieroči, liels iedzīvotāju skaits, plaša teritorija. Taču, kā redzam no ukraiņu piemēra, ja tautai ir dzīvot un uzvarēt griba, tad viss iespējams. Jā, ukraiņu ir daudz vairāk par mums. Toties mums ir baltiešu kopība, kas jāstiprina, lai veidotu stipru aizsargvalni. Bet pāri par visu ir tautas pašas dzīvotgriba. Ļoti ceru, ka mums tā, neskatoties uz garajiem pakļautības gadiem, ir saglabājusies.

-Kuri, jūsuprāt, ir tradīcijām bagātākie latviešu svētki?

-Protams, Jāņi. Līksmākie, dzīvespriecīgākie, garīgos un fiziskos spēkus atjaunojošākie! Ar lēkšanu (bet prātīgu!) pāri ugunskuram, dziedāšanu ugunskura gaismā, līdz tiek sagaidīta saule uzlecam. Ar mēģinājumu sapīt vainagu, kā agrāk teica, – trimpīnā. Veiksmes skaitlis trīs vienmēr noder, arī vainagu pinot. Ar lietuvēna krustu vilkšanu, cenšoties pasargāt ēkas un, kam ir, mājlopus no kaitējuma. Ar brišanu rasotā zālē, zāļu lasīšanu. Jā­ņuzāles, kā tautā tic, augot tikai līdz Jāņu vakaram, tāpēc tējām jāpaspēj ievākt, kad tajās vislielākais spēks. Ar jaukiem cilvēkiem, skaņām dziesmām, tradicionālajiem ēdieniem un dzērieniem. Vēl un vēl, neaizmirstot pasaku par teiksmaino papardes ziedu, kurā iemiesota saules enerģija.

-Kas jums pašai visvairāk patīk Līgosvētkos? Kā tos parasti svinat?

-Svinu, kā kuru gadu izdodas, bet svinu. Ja ne citādi, tad vismaz ar gaišu un priecīgu noskaņu sirdī.