Dabā jāieklausās, tad to varēs izprast

Guna Zālamane labprāt izrāda savu dārzu. “Man ir dārzs, kas nav jāravē. Pirmajos gados daudz darba, tagad jau varu nākt atpūsties,” stāsta Guna un piebilst, ka dārzs pēc permakultūras principiem tapis deviņos gados.

Gan dārzs, gan siltumnīca noklāta ar siena kārtu. Saimniece atceras, ka te viss bija aizaudzis, ko iestādīja, tas ielīda atpakaļ zemē, jo augsne bija nabadzīga. Tagad siltumnīcā skaisti saauguši salāti, garšaugi, tomātu stādi izturējuši arī aukstās naktis. “Pamatā ir koksnes kārta – zari, arī baļķēni, tad zaļais materiāls, zeme un virsū siens.  Pa ziemu kartupeļu mizas, dārzeņu atkritumus saberu uz taciņas, tai blakus, pacelšu siena kārtu un stādīšu tomātus, pārtikas atkritumi dalīsies un tomāti jutīsies kā pie galda. Koksne savāc nokrišņu ūdeņus, un siltumnīca dzīvo savu dzīvi. Laistu vien dažas reizes vasarā,” pieredzē dalās Guna. Viņa pastāsta, kad iestādīs tomātus, katram blakus noliks pudeli ar ūdeni, saule to sasildīs, un augiem nebūs auksti.
“Domājot par dārzu, svarīgi novērtēt tā reljefu. Tā kā te ir slīpums, lietus ūdens plūst uz siltumnīcu, bet dobes ir kā terases, kuras to aiztur un neļauj   aizskriet prom,” stāsta Guna un uzsver, ka arī dārzā zem siena mulčas ir koksne.
“Nav jāravē, ja nu vienīgi gārsa kaut kur iemanās izspraukties cauri. Un nav jārok. Te nekad nav ne arts, ne rakts,” skaidro saimniece un paceļ siena kārtu, zem tās irdena, bagāta augsne, kurā viegli stādīt. “Kūdru nevajag,” uzsver Guna. Dārza un siltumnīcas mēslošanai viņa izmanto zāles raudzējumus, īpaši vērtīgas ir nātres. “Lai nebūtu smakas, vajag pievienot cukuru,” pieredzē dalās Guna un atgādina, ka augi zina, ko un kad paņemt, cilvēkam nevajag dot to, ko tiem nevajag. Ūdens raudzējumiem tiek sakrāts mucās no siltumnīcas jumta.
Daudz tiek runāts par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, saimniece ar lepnumu vien nosaka: “Te tā ir. Ķirzakas, dažādas vaboles, kamenes. Ja ļauj, katrs atradīs sev piemērotāko dzīves­vietu,” teic Guna. Dzirdama arī bišu sanēšana. Vientuļajām bitēm viņa izveidojusi mājiņas, un bites to novērtējušas. Saimniece pastāsta, ka siltās un saulainās dienās mājiņās ir dzīve kā lielā stropā. Dārzā vairāki akmens trauki ar ūdeni, lai iemītnieki  vai garāmgājēji var padzerties. Ābelē trauks – vanna zvirbuļiem. “Kad tie salido un peras, tāda jautrība, ka nenopriecāties,” bilst Guna. Arī varžu baseinā valda rosība.
Pirms    gadiem Guna izdomājusi zaru kaudzē izgatavot ezim māju. Bet īrnieks kā nenāca, tā nenāca. “Pēc vairākiem gadiem rudenī rušinājos dārzā, pacēlu siena kārtu, ezis ielīdis ziemas guļai. Uztaisīju viņam tur mājiņu. Es jau varu iedomāties, izdomāt, ka ezim te patiks, bet viņš pats izvēlas,” saka Guna.
Pēc izglītības Guna ir tēlniece, ikdienā strādā celtniecībā, veic iekšdarbus. Māksla ir vaļasprieks. Viņa saka: “Citi, kad aiziet pensijā, ada, es skrubināšos ar koku.” Viņai darbnīcā dažādi dekoratīvie koka trauki sausajiem ziediem. “Atrodu koku, gadus trīs četrus tas žūst, tad var ķerties klāt. Ja skaista pagale, var no tās ko skrubināt, arī no ābeles zara. Vispirms jādabū forma, tad jāslīpē. Koks jāsajūt,” stāsta Guna un atklāj, ka spēlējoties gatavo kolekciju, tad arī varēs rādīt citiem.q