Kļūt par pārmaiņām

Baiba Āboliņa, Cēsu novada Sociālā dienesta sociāla darbiniece darbam ar ģimeni un bērniem, kļuvusi par aizvadītā gada labāko sociālo darbinieku sociālajā dienestā nacionālajā konkursā “Gada balva sociālajā darbā 2024”. Baiba cilvēkā saskata potenciālu, nevis problēmu un uzsver, ka jaunieši, izaicinājumi, ar kuriem viņi saskaras, spoguļo mūs kā sabiedrību.

Baibas darbs ilgi saistīts ar jauniešiem, kuriem vajadzīgs atbalsts. Strādājusi Latvijā vakarskolā, bijusi brīvprātīgā ārzemēs, strādājot ar 14-16 gadīgiem jauniešiem, kas nemācās, ir izkrituši no sistēmas, kuriem ir uzvedības grūtības. Arī atgriežoties Latvijā, pievērsās jauniešu sociālajai iekļaušanai. Sociālajā dienestā aizvadīti pēdējie pieci gadi, praktizējot arī psihosociālo konsultēšanu sistēmiskajā pieejā. Šajā pieejā klientu aplūko kā daļu no citām sistēmām, piemēram, ģimenes, skolas, tajā būtiska ir cilvēka paša resursu, iespēju, vērtības ieraudzīšana un lēmumu pieņemšana.

-Kā uztverat saņemto apbalvojumu?
-Man ļoti patīk mans darbs, strādāju ar cilvēkiem un veicinu pārmaiņas, bet nekad neesmu sevi redzējusi kā klasisku sociālo darbinieku, tāpēc esmu ļoti pārsteigta par apbalvojumu. Domāju, katrs kādā jomā ir labākais, nevis viens ir labākais. Man ar titulu “labākais” ir ļoti grūti. Mūsu sabiedrībā ļoti izteikta ir vērtēšana – gudrākais, skaistākais, talantīgākais. Vērtē visur – skolās, skatēs, pat interešu pulciņos, tiek vērtētas pašas skolas. Visu laiku ir sacensība. Taču, piemēram, Somijā vispār nav reitingu skolām, ir vienkārši skolas, tās nesacenšas, katra ir labākā.

Nav tā, ka sacensībai nav jābūt, bet, šķiet, esam ar to iebraukuši grāvī. Dzīvojam tādā vērtēšanā, ka skolā bērnam atzīme ir līdzvērtīga viņa pašvērtībai. Ja ir nesekmīgs, viņam ir sajūta, ka nav nekas. Bet īstenībā viņš ir brīnišķīgs cilvēks, palīdz vecmāmiņai, ir lab­estīgs, iecietīgs. Bet tas netiek vērtēts. Domāju, ko lai saka jaunieši, kuri akadēmiskajos rādītājos nekad nebūs labākie un kuriem rodas sajūta – es neesmu pietiekami labs. Tā nevajadzētu būt.

Kad saņēmu apbalvojumu, saņēmu arī divas ļoti mīļas ziņas, vienu no jaunieša, kuram dzīve nokārtojusies. Viņš rakstīja: “Tu parasti priecājies par mani, bet tagad es priecājos par tevi.” Un vēl viena ziņa no bijušā vakarskolas audzēkņa, kurš uzrakstīja, ka esmu viņu iedvesmojusi un arī šo­brīd iedvesmoju, un viņš nešaubās, ka balva ir pelnīta. Tieši šīs ziņas bija manas balvas, jo redzu, ka, palīdzot jauniešiem sev noticēt, viņi sakārto savu dzīvi. Lai gan man nepatīk arī vārds “palīdzēt”. Man vairāk patīk vārds “atbalstīt” – bērnus, jauniešus, ģimenes. Atbalstīt ir spēcinošāks vārds.

-Jūs savā darbā pievēršat uzmanību vārdu izvēlei?
-Mācoties psihosociālo konsultēšanu, mums daudz lika aizdomāties, kā lietojam valodu un ka bieži ar teikto uzliekam cilvēkiem zīmogus – slinkais, ar uzvedības traucējumiem. Bet tā vietā, lai pateiktu, ai, tas jau atkarīgais, alkoholiķis, mēs varam paskatīties, ka tas ir cilvēks, kurš meklē veidus, kā tikt galā ar slimību, tātad redzēt resursus. Man liekas, mūsu sabiedrībā vēl ir ļoti daudz tāda padomju mantojuma domāšana, uztvere un rīcība. Piemēram, vēlme pēc varas pozīcijas. Bet ar mūsdienu jauniešiem varas pozīcija lielākoties nestrādā. Ja vēlamies pārmaiņas, ir jābūt attiecībām, nevis varas demonstrēšanai.

-Kādi ir aktuālākie izaicinājumi jauniešiem?
-Jaunieši visspilgtāk parāda procesus sabiedrībā, spoguļo mūs. Tās ir gan attiecības, gan atkarības un mentālā veselība. Redzot, kas notiek skolās un kam vecāki meklē atbalstu, es teiktu, ka jaunieši ir kliedzoša mērķgrupa, ar ko jāstrādā.

Kovida pandēmija nesusi būtiskas sekas ne tikai jauniešu mentālajā veselībā, bet vispār sabiedrībā. Paaugstinājies agresijas līmenis, samazinājusies spēja sarunāties, risināt konfliktus. Attiecības bieži ir neveselīgas, tajās ir mobings, vardarbība. Daudz kas notiek slēptāk, bet pastāv. Ļoti daudziem bērniem ir sociālā trauksme, viņi baidās būt tur, kur ir daudz cilvēku. Bailes ir tik lielas, ka izraisa panikas lēkmes. Daudziem bērniem ģimenē nav emocionāli drošas vides, attiecību, tas raisa sociālo trauksmi, depresiju, paškaitējumu, suicīda domas.

Mūsdienās daudzi bērni ir ļoti jūtīgi, viņi jūtīgāk uztver pieaugušo negatīvo noskaņojumu, tāpēc pat negrib iet uz skolu vai atgriezties mājās. Arī vērtēšana ietekmē mentālo veselību. Jauniešiem var būt augsti sasniegumi, bet tāpat ir jāiet pie terapeitiem, jo jaunais cilvēks izdeg. Trauksmi rada arī globālais fons.

Jaunieši pārmēru aizraujas ar virtuālo vidi, tā kļūst par atkarību. Ir skolēni, kuri nevar laikus no rīta pamosties, jo visu nakti ir spēlējuši datorspēles vai citādi pavadījuši laiku telefonā. Diemžēl reizēm pieaugušie pieņem, ka jaunieši smēķē saltiņus, kas nopietni ietekmē smadzeņu attīstību.

Taču jāsaprot, ka jaunietim tas ir instruments, lai nomierinātos, jo augstās prasības rada milzīgu stresu. Ir būtiski saprast, kādēļ jaunietim ir pozitīvs tas, kas mums šķiet negatīvs. Piemēram, jaunietim, kurš spēlē datorspēles, ir draugi, spēlē viņš ir noderīgs, viņam ir sasniegumi, daudz pozitīvu lietu, ko viņš nesaņem ikdienas dzīvē. Ja mēs gribam jaunieti no turienes dabūt ārā, ir jāpiedāvā kas līdzvērtīgs.

-Kad runa ir par jauniešiem, tas skar ne tikai ģimeni, bet arī skolu.
-Bērns ir sabiedrības loceklis, nevis tikai konkrētās skolas skolēns, sociālā dienesta klients. Mācību saturs un mācīšanās metodes neatbilst ļoti daudzu mūsdienu jauniešu vajadzībām un spējām. Jaunietim, kuram vajadzīgs psihiatra atbalsts, speciālists norāda, ka skolēns nevar koncentrēties ilgāk par desmit minūtēm, viņam nepieciešams laiks pastaigām, iespējai izskrieties. Bet skolotājs, kuram klasē ir 30 bērni un nav atbalsta personāla, to nespēj īstenot. Arī klasē ar septiņiem bērniem tas nav iespējams bez atbalsta personāla. Vēlams, lai tāds personāls būtu pieejams jau pirms­skolā un varētu strādāt ar bērnu un vecākiem. Pēc tam vieglāk būtu arī skolā.

Pie mums uzsvars ir uz izglītības iestāžu infrastruktūras uzlabošanu, bet par maz kā resursu izmantojam dabu, kas ir tik pieejama. Infrastruktūra nav galvenais, būtiskākais ir cilvēks – pedagogs, kurš jūtas labi un nav izdedzis. Tāpēc ir vajadzīgs atbalsta personāls vai nevalstiskās organizācijas, kas var veidot piedāvājumu jauniešiem, kuriem ir mācīšanās vai uzvedības grūtības, parādot viņu personīgās izaugsmes iespējas. Tiklīdz jaunietim parādās mērķis, viņš atrod jēgu, kāpēc iet uz skolu. Šī vairs nav tā paaudze, kurai var pateikt – saņemies un dari. Tam nebūs rezultāta. Ja neredzēs jēgu, nedarīs.

Protams, jēga katram var būt atšķirīga, bet pamatvērtības jau neviens nav atcēlis. Svarīgi sajust, ka ar kaut ko esi vērtīgs, ka kaut ko vari. Ja vari iesaistīties aktivitātēs, uzņemties atbildību, būt atbalsts draugiem, jūties vērtīgs. Ar to viss sākas. Turklāt ļaut kļūdīties, citādi iznāk, ka labāk ir vispār nedarīt.

Un vēl viens aspekts, kas ir svarīgs jauniešiem – saprast, kā viņš vislabāk var mācīties, kuras metodes ir vispiemērotākās. Otrs – iemācīties kritisko domāšanu. Ja šīs divas lietas iemācās, tad var tālu tikt. Noslēguma eksāmenos vajadzētu parādīt divas kompetences. Šobrīd daudzi izkrīt eksāmenos un neiegūst pamatizglītību. Bet kas ar šiem jauniešiem notiek tālāk, kur viņi paliek? Tas, protams, ir valstisks jautājums, aktuāls ne tikai mūsu pašvaldībā.

-Kādam jābūt sociālajam darbiniekam, lai veidotos laba sadarbība ar jaunieti?
-Varu būt atbalsts tikai cilvēkam, kurš pats kaut ko vēlas mainīt. To ļoti labi ilustrē salīdzinājums – vari aizvest zirgu pie upes, bet jādzer zirgam pašam.

Es jaunieti pieņemu tādu, kāds viņš ir, nevērtēju, mūsu attiecības ir vienlīdzīgas, godīgas un ar cieņu. Tas nekas, ka viņam ir 14 gadi, tas nekas, ka uzvedības dēļ ir problēmas, bet es viņu kā cilvēku cienu un ļauju pieņemt lēmumu, izdarīt izvēli pašam.

Ja ar jaunieti ir godīgas un uzticēšanās pilnas attiecības, varu viņam pateikt, ka viņa rīcība bija stulba. Nevis viņš ir stulbs, bet viņa rīcība. Un jaunietis saprot, ka rīcību var mainīt.

-Kā saredzat iespēju pārmaiņām?
-Nereti sabiedrībā kaut ko noklusējam. Vajadzētu runāt atklāti, piemēram, ka skolēni izglītības iestādē lieto narkotikas un ar to netiek galā ne skola, ne policija. Tikai tad varēsim mainīt situāciju. Diemžēl bieži dzirdam, ka “mums tādu problēmu nav”. Tomēr daudz efektīvāk ir saukt lietas īstajos vārdos un rast risinājumus.

Es kā sociālais darbinieks ticu sadarbībai jeb kopdarīšanai, kopradei, mijiedarbībai, jo viens šajā jomā neko nevar izdarīt. Sociālā dienesta vadība sadzird un redz, ka jaunieši ir būtiska mērķgrupa. Tas jau ir labi. Tāpat būtu jāliek resursi kopā, nevis jādala – tas ir skolai, tas sociālajam dienestam. Pamazām tas jau sāk iekustēties – sociālā dienesta sadarbība ar jaunatnes jomas speciālistiem, nevalstiskajām organizācijām. Svarīgi, lai jaunietim ir atbalsts ģimenē, skolā, sociālajā dienestā un atbalstu saņem arī vecāki.

Redzu, ka mēs katrs varam ļoti daudz – mainīt mazās lietas. Mēs katrs varam kļūt par pārmaiņām. Ļoti cenšos to pateikt jauniešiem, un pati dziļi ticu –mēs paši radām realitāti, kurā dzīvojam. Ja vēlamies, lai tā ir citāda, mūsos ir resurss, lai to mainītu.