Jubilejā priecē savējos un draugus

Ar kopā dziedāto  pazīstamo  “Lilioma” dziesmu Taurenesamatierteātris “Radi” sveica savējos, draugus. Arī sevi, jo jubilejas jāsvin līksmā pulkā. Ja vēl kalendārā ierakstīts kolektīva darbības ceturtdaļgadsimts, tad laiks gan būt radošiem, gan radoties.

“Radi” atskatījās, kādi bijuši 25 gadi, kas un kā spēlēts, cik daudzās vietās priecēti skatītāji. Smiekli bija nebeidzami, kad taurenieši vēlreiz izrādīja kādreiz iestudētos skečus un jauniestudējuma “Kompanjones” pirmizrādi. “Radi” uzrunā, neatstāj vienaldzīgu.

“Kāpēc iedomājos, ka varu spēlēt teātri, nezinu. Izdomāju, ka varētu pamēģināt,” atceras taureniete Biruta Oļševska un pastāsta, ka strādājusi pagastmājā, ienākusi kultūras nama vadītāja Baiba Krastiņa, jaunā teātra režisore, runājuši    par teātri. Tad Biruta pajautāja: “Vai tu mani negribi ņemt?” Atbilde bijusi tūlītēja: “Gri­bu!”  Viņa amatierteātrī nespēlē vien pāris pēdējos gados.

“Tie bija skaisti gadi. Paši bijām jauni, gribējās darboties,” uzsvēra Biruta un atminējās, kā pirmajā skatē amatierteātra izrādi vērtējusi pazīstamā aktrise Baiba In­driksone, kura vēlāk paudusi izbrīnu, ka uzdrošinājušies iestudēt    tik grūtu lugu. “Skatē ieguvām 1.vietu,” atcerējās Biruta un uzsvēra, ka spēlējusi pie visām trim    teātra režisorēm – Baibas Kras­tiņas, Daces Potašas un Gunitas Gedroicas-Jurago. “Katrai savs skatījums uz dzīvi, un katra pa savam mācēja panākt rezultātu,” teica pieredzējusī aktrise.

Sveicot savus “Radus” jubilejā, apsveikumā Baiba Krastiņa  atgādināja, kā septiņi domubiedri izdomājuši taisīt teātri un daudz domājuši par nosaukumu. Tad kāds ieminējies, ka varētu būt “Radi”, jo tas nozīmē gan radīt, gan radoties, gan ko jaunu piedzīvot un parādīt.
Dace Potaša “Radu” režisore bija septiņus gadus, iespēja iestudēt astoņas izrādes un sešus skečus. “Tas bija kopābūšanas laiks, kuru ikviens atceramies,” uzsvēra bijusī režisore un novēlēja, lai “Radu” pulks kuplojas, iesaistās aizvien jauni teātra spēlētgribētāji.

Režisore G. Gedroica-Jurago savējiem un ikvienam atgādināja, ka amatierteātra dalībniekiem ir svarīgi uzdrošināties spēlēt, tad sevī var atklāt tādus talantus, par kuriem ne radi, ne kaimiņi nav zinājuši.

“Galvenais ir uzdrīkstēties. Tāpat kā 1875.gadā, kad    taurenieši kopā ar dzērbeniešiem nodibināja biedrību “Cerību spārni”, kurā bija dziedāšana, muzicēšana un teātra spēlēšana. Patīkami apzināties, ka esam maza daļa no tautā mīlētā teātra, ka kopā ar skatītājiem varam    izdzīvot    priekus un smieklus, bēdas un asaras, piedošanu, varam aizdomāties, redzēt un radīt brīnumus,” sacīja režisore. Savukārt aktrise Sarmīte Lielā, ar kuru kopā G. Gedroica-Jurago    vadīja “Radu” jubileju, paskaidroja:  “Ja kāds domā, ka uz mēģinājumiem nākam, lai papļāpātu, viņš maldās. Mēģinājumi ir intensīvi. Kad ķeras klāt lugai, tad nopietni divas reizes nedēļā. Amatierteātris nepretendē uz lielo mākslu, bet aktieris iemācās komunikāciju, uzrunāt citus skaidrā un skaistā valodā, ar stāju, žestiem. Aktieris izkopj un tālāk nodod latvisko mentalitāti.”

Pirmizrāde priecēja taureniešus un kaimiņus, arī jubilejas viesus – Līgatnes Muzikālā amatieru teātra, Liepas, Kaives, Mārsnēnu    un Skujenes    amatierteātru aktierus. Savējos sveica arī koris “Pie Gaujas”, deju kolektīvs “Juveris”, senioru klubs “Randiņš”, stāstnieku klubs “Tauri”.

“Uz savējo izrādēm nevar neiet. Prieks skatīties, un mums ir labi aktieri,” pēc izrādes vērtēja taureniete Silvija Aņina, bet S. Lielā pastāstīja, ka teātrim pievienojusies tikai pirms dažām sezonām. “Kopā esam dažādas paaudzes. Esmu gados cienījamākā. Man patīk. Tiesa, līdz šim visās izrādēs bijis jāķer brūtgāni, bet nekas nav izdevies. Gan jau būs kāda loma, kur varonei labāk veiksies,” smejot atklāja Sarmīte.

Taureniešiem teātris patīk. Jubilejas sarīkojums ne vienam vien raisījis pārdomas, kāpēc gan arī viņam nepamēģināt. “Teātris Taurenē bijis un būs. Vienmēr izdevies atrast talantīgas vietējās režisores,” uzsver Taurenes kultūras nama vadītāja Ginta Babre.