Mērķtiecīgs lauku cilvēks

Politiķis, bijušais Latvijas Valsts prezidents ( 2011. – 2015.) Andris Bērziņš bija to Augstākās Padomes deputātu vidū, kuri pirms 35 gadiem balsoja par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Augstākajā Padomē viņš darbojās Tautas frontes frakcijā.

Dzimis Andris Bērziņš Nī­tau­rē, tur arī pabeidza septiņgadīgo skolu. Mācības turpināja Siguldas vidusskolā. Pēc dienesta Padomju armijā Rīgas Politehnis­kajā institūtā apguva radioinženiera specialitāti, bet vēlāk Lat­vijas Universitātes Ekonomikas fakultātē rūpniecības plānošanu.

Pēc deputāta pilnvaru laika beigām 1993. gadā Andris Bērziņš kļuva par “Latvijas Unibankas” prezidentu un vadīja to 11 gadus. Aktīvajā politikā atgriezās 2010. gadā, kad viņu no Zaļo un Zem­nieku savienības (ZZS) saraksta ievēlēja 10. Saeimā. Gadu vēlāk viņš kļuva par Latvijas Valsts prezidentu.

Vērtējumi par Andra Bērziņa politisko un saimniecisko darbību, protams, ir pretrunīgi. Taču arī aktīvākie kritiķi atzīmē viņa mērķtiecību, strādīgumu, neatkarīgo raksturu un vienkāršību. Kā runāja Vecrīgas kafejnīcās, par Valsts prezidentu Bērziņš kļuvis, pateicoties tieši savai nepakļāvībai. Tuvojoties prezidenta vēlēšanām, viņa priekšgājējs Valdis Zatlers uzaicinājis uz tikšanos ZZS deputātus un devis norādījumus balsot un aģitēt par viņu. Bērziņš to uztvēris kā izaicinājumu, pats izvirzīja savu kandidatūru un, prasmīgi izspēlējot priekšvēlēšanu šaha partiju, panācis iecerēto.

Viņš bija prezidents, kurš no daudz kā atteicās. Nerīkoja prezidenta inaugurācijas balli, atteicās no dzīvošanas Zatlera izšķērdīgi remontētā un iekārtotā Jūrmalas rezidencē un uz darbu Rīgas pilī no sava dzīvokļa gāja kājām. Būdams turīgs vīrs, prezidenta algu ziedoja lauku skolām, un izglītība bija viena no viņa prioritātēm. Lai mazinātu valsts augstākās amatpersonas privilēģijas, sagatavoja un iesniedza Saeimā likuma grozījumus, kas paredz atteikties no eksprezidentu nodrošināšanas ar dzīvokli pēc prezidentūras.
Bērziņš nav veikls orators un no publicitātes labprāt izvairās. Pats saka: “Esmu lauku cilvēks, un saku to, ko domāju, nevis to, kas tajā brīdī vairumam šķiet “pareizi”.” Savās lauku mājās Cēsu novadā eksprezidents uzmanīgi seko norisēm globālajā politikā. Lasa ietekmīgu līderu, arī tādu, ar kuriem iepriekš iznāca ne vienu reiz vien tikties, kā Angela Merkele un Redžeps Taibs Er­dogans, autobiogrāfijas un, galvu izvēdinot, labprāt strādā kārtīgu fizisku darbu mežā.

Sarunu sākam ar atmiņām par 1990. gada 4.maiju.

-Tā diena man ir ļoti labi palikusi atmiņā. Rīts bija vēss, sau­lains un dzidrs. Redzot to, kā lietas virzās ne tikai Latvijā vai Baltijā, bet arī Maskavā, sapratu, ka lielās pārmaiņas ir neizbēgamās un Latvija būs brīva valsts. Tāpēc balsojuma rezultāts bija skaidrs kā 4. maija rīts. Tas noteikti bija viens no mūža svarīgākajiem, izšķirīgākajiem brīžiem, taču teikt, ka balsojums par bija varonība, būtu stiprs pārspīlējums. Vienkārši rīkojāmies atbilstoši politisko notikumu loģikai un tautas gribai. Un svinēt balsojuma rezultātu jau daudz laika nebija, vajadzēja spriest, kā iesim uz priekšu…

-Par iešanu uz priekšu domas dalās. Vieni saka – ne tur aizgājām un 4. maija ideāli ir nodoti, citi…

-Runas par ideāliem, vērtībām ir tukšas , un visbiežāk tās maļ tie, kuri paši ir stipri tāli no piesauktajiem ideāliem. Reālā dzīves attīstība diktē savus noteikumus, un, saprātīgi, loģiski rīkojoties, rodas arī iespējas, kas jāprot izmantot. Protams, bija izniekotas iespējas, kļūdas, tai pašā privatizācijas procesā, tomēr sākotnējā ievirze valsts ekonomiskajai attīstībai kopumā bija jēdzīga. Mums kaimiņos, Valmierā, tā laika vadība spēja saglabāt lielos uzņēmumus, tāpēc viņi arī tagad lieliem soļiem iet uz priekšu.

Ne jau tas, kā sadalīja vai ko kurš pagrāba privatizācijas laikos, nosaka to, kā dzīvojam tagad. Lielākās kļūdas bija citas. Pārlieku sekojam tam, ko mums saka “lielie” – Eiropas Savienības vadošās valstis vai ASV -, un mēs pārāk maz rūpējamies par izglītību. Vajadzēja daudz aktīvāk veidot priekšnoteikumus tam, lai jaunie brauc pasaulē mācīties. Lai būtu redzējums par valsts attīstību un būtu mugurkauls to īstenot. –

-Tagad jau jaunie brauc mācīties, taču atgriezties nesteidzas…

-Augstākajā Padomē strādāju Tautsaimniecības komisijā, lai saprastu, kā mums labāk attīstīt savu finanšu sektoru, bija iespēja tā pamatīgi iepazīt Šveices UBS bankas, vienas no lielākajām Eiropā, darbību. Tajā laikā naudīgi ļaudis no bijušās padomijas tur guldīja miljonus. Un viņi bija tālredzīgi izveidojuši veselu sistēmu, lai tie miljoni plūstu uz USB. Šveice ir klanu valsts, bet viņi ir tuvāk zemei nekā mēs, jo lieliski izmanto situācijas, lai rastu veidus, kā sadarboties un pelnīt.

Man pat piedāvāja tur palikt, jo viņiem vajadzēja kādu, kas spēj ar naudīgajiem austrumu klientiem runāt krieviski, tomēr nolēmu atgriezties.

-Kas no Šveicē redzētā noderēja, veidojot “Unibanku”?

-Patstāvība lēmumu pieņemšanā. Nonākot vietā, kur ir daudz naudas, īpaši jau banku sistēmas veidošanas sākumā, mēģinājumi “draudzīgi” vai brutāli mani ietekmēt nebija retums. Ejot vai braucot uz darbu, bija regulāri jāmaina maršruti. Taču, ja es kādam vai kādiem būtu pakļāvies un gājis pavadā, mani jau sen būtu aprakuši. Es darīju tā, kā es to redzēju, un daru tā joprojām. Arī prezidentūras laikā varēju mierīgi viens iet strādāt mežā vai staigāt pa Cēsīm, aizbraukt uz Nītauri.

-Vai prezidenta laiks deva plašāku skatu uz to, kas notiek lielās politikas virtuvē?

-Ārpolitikā noteikti. Pāris gadu paiet, kamēr tevi iepazīst un pieņem. Politikā, kā jebkurā dzīves jomā, liela nozīme ir cilvēcīgām attiecībām. Kamēr esi jauniņais šajā klubiņā, tu ienāc labā teātra izrādē. Raitas darbības, iestudēti dialogi, klausies komplimentāras pasakas un runas par vērtībām, bet par lietu ar tevi neviens nerunā.

Jau pirmajā tikšanās reizē labs kontakts izveidojās ar Angelu Merkeli. Interesanta detaļa. Pēc oficiālajām sarunām gājām lietū zem viena lietussarga līdz mašīnai. Viņa teica, ka spēsim saprasties, un piebilda – es jau zinu, ka neesat nabags un nezagsiet! Biju pārsteigts, vēlāk sapratu, ka lielvalstu dienesti strādā ļoti profesionāli un nodrošina līderus ar visu nepieciešamo informāciju. Mums tā ir vājā vieta.
Arī Izraēlas prezidents Šīmons Peress mani pārsteidza, tiekšanās laikā paziņojot, ka mums ir kaut kas kopīgs. Izrādās, viņš ir dzimis tai pašā vietā Baltkrievijā, kur es trīs gadus dienēju armijā. It kā sīkumi, bet tie tuvina, un oficiālās attiecības kļūst cilvēcīgākas.

-Diskusijās pirms pašvaldību vēlēšanām bieži min, ka līdz ar lielo novadu izveidi lauku pagasti kļuvuši par nomalēm, kas tukšojas…

-Nesen Ludzas novadā braucu pa pierobežas pagastiem. Tur tiešām ir sajūta, ka cilvēku laukos vairs nav un visu zemi apsaimnieko daži lielie zemnieki. Domāju, pārvaldes modelis, kas Latvijā bija 90.gados ar pagastu, pilsētu un rajona līmeņa pašvaldībām, labi darbojās, iespējams, pie tā vēl būs jāatgriežas. Jārēķinās gan, ka cilvēku skaits laukos ir dramatiski samazinājies. Re kur (rāda fotogrāfiju uz galda -aut.), mana Nītaures skolas izlaiduma bilde, tagad labi, ja ir ceturtā daļa no skolnieku skaita, kas bija tajā laikā.
Pašvaldības jāveido, nevis lai partijām būtu vairāk ietekmes reģionos, bet lai tās atbilstu cilvēku vajadzībām un ,galvenais, gādātu, lai bērniem ir laba izglītība. Lauku izdzīvošana ir izglītībā! Bez gudrības nespēsim ne valsti aizsargāt, ne zemi apstrādāt!

-Piedalījāties iedzīvotāju sapulcē par vēja parkiem Nī­taures pusē. Ko domājat par šo projektu?

-Prasta blēdība. Neloģisks un absurds projekts. Izpostīt vidi, sabūvēt rotorus ar jaudām, kas Latvijai nav vajadzīgas! Saražoto elektrību jau nevar saliet spainīšos, lai no tiem pasmeltu, kad ir bezvējš. Ir jābūt paralēlai sistēmai, kas tās jaudas balansē, bet tas ir dārgi un valstij bīstami. Elek­trības cenai augot, mūsu konkurētspēja krīt. Mēs visi maksāsim, lai daži pelnītu. Un ja vēl uzrodas firmiņas ar trīs tūkstošu kapitālu un paraksta līgumus par 600 miljoniem! Tā ir valstiska līmeņa kļūda. Zaļais kurss aizvien vairāk sāk izskatīties pēc veiklas cilvēku muļķošanas. Vismaz to, ka CO2 kvotas ieviesa nevis klimata sargāšanai, bet lai būtu miljardi, ko pārdalīt, es no nopietniem cilvēkiem dzirdēju, vēl būdams aktīvajā politikā.

-Jūsu vēlējums lasītājiem svētkos…

-Rūpēties par labu izglītību bērniem, pašiem visu dzīvi mācīties un iet uz priekšu! Pie tā vienmēr esmu turējies un to arī novēlu lasītājiem.