Sēja nav tikai pavasara ziņā

“Plaukstas lieluma pavasaris” – ar tādu nosaukumu pirms aktīvās darba sezonas zemnieki satikās Agroresursu un ekonomikas institūta Priekuļu pētniecības centrā, lai  uzzinātu jaunākās tendences un citas aktualitātes zemkopībā. 

Drabešu pagasta zemnieku saimniecības “Kalna Smīdes” saim­nieks Jānis Sietiņsons “Dru­vai” atzina,  ka pavasaris vienmēr ir pārdomu brīdis. “Var sēt un var nesēt, bet abos gadījumos ir jābūt pamatojumam, kāpēc kaut ko darīt vai ne. Katru pavasari jau ir cerība, ka šī būs tā veiksmīgā sezona,” bilda lauksaimnieks un pastāstīja, ka bioloģisko sēklaudzētāju skaits samazinās, jo pieprasījums pēc sertificētas sēklas ir mazs. To izmanto tikai desmit piecpadsmit procentos sējumu.    Skandināvijas valstīs tie esot ap 70 procentiem.    “Arī ražas    tur tā­das, par kādām varam sapņot, bet augsne taču nav auglīgāka. Un iemesls – trūkst      zināša­nu,”pastāstīja J.Sietiņsons. “Kal­na Smīdēs” audzē  ziemas, vasaras kviešu, auzu, griķu, sējas zirņu, lauku pupu, sarkanā āboliņa, eļļas rutka, ziemas ripša un vēl citu kultūru sēklu. Zemnieks vairāk par divām trešdaļām ražas pārdod kaimiņvalstīs, kaut labprātāk ar sertificētu sēklu nodrošinātu vietējos zemniekus.

Valsts Augu aizsardzības dienesta Sēklu kontroles departamenta vadītāja    Liena    Jaunze­me  pastāstīja, ja pirms gadiem 70 procenti izaudzētās sēklas bija labība, tagad palielinājušās zālāju platības, pupu audzēšana. Tas sais­tīts ar zaļināšanu.

“Sēklaudzēšana ir nozīmīga Latvijas lauksaimniecības daļa, kas nodrošina ne tikai mūsu neatkarību, bet krīzes situācijā tas ir drošības garants spējai sevi nodrošināt. Tomēr sēklaudzēšanas platību ir samērā maz.  Lauk­saim­nieki cenšas aizvien pamēģināt kādu jaunu šķirni. Taču katrai šķirnei ir jāpierod pie vietējiem apstākļiem, zemniekam jāiemācās to audzēt, jāiegūst pieredze,” uzsvēra L.Jaunzeme un    piebilda, ka sēklu piedāvājums ir ļoti plašs, kviešiem vien pērn bija pieejamas 49 šķirnes, pirms gada 44. Līdzīgi ir ar citiem kultūraugiem. Taču lielākoties plašo piedāvājumu veido citās valstīs izaudzētā sēkla, pietrūkst zināšanu, lai izaudzētu labu, kvalitatīvu ražu. Ne visi iepirkto sēklu tirgotāji ļauj to pavairot, un zemniekiem katru pavasari jāpērk dārga sēkla. Pēdējos trijos gados    piedāvājumā mainījušās 152 šķirnes.

“Katrā sugu grupā ir arī Latvijā selekcionētās šķirnes. Tauriņzie­žiem praktiski konkurentu nav. Mūsu šķirnes nav sliktākas par ievestajām, un ir zemnieki, kuri tās audzē vairākus gadus un vērtē, ka ražīgas. Ja pamēģina tikai vienu    gadu, vērtējums, vai tā piemērota, ir pārsteidzīgs,” skaidroja L.Jaun­zeme.
Pētniecības centra zinātnieces iepazīstināja gan ar jaunākajām Priekuļos selekcionētajām šķirnēm, gan labi zināmajām, kuras aizvien audzē.

Semināra dalībnieki pirmie varēja iepazīties ar jaunākajām Latvijā selekcionētajām, vien pirms dažām dienām reģistrētajām šķirnēm. Tie ir kailgraudu mieži ‘Gunika’, kartupeļi ‘Vil­mara’, vasaras mieži  ‘Salvis’, vasaras kvieši ‘Rokko’ un ziemas kvieši ‘Umberto’.  Priekuļi plaši zināmi ar selekcionētajām kartupeļu šķirnēm, bet ir arī pākšaugu selekcijas centrs, ir iecienītas zirņu šķirnes ‘Bruno’ un ‘Retrija’, par tām interesi izrādījuši zemnieki arī citās valstīs.    Atdzimst zālāju selekcija, gādājot, lai Latvijā vienmēr būtu pieejamas dažādu āboliņa un stiebrzāļu sugu un šķirņu sēklas. Priekuļu Pēt­niecības centra vadītāja Baiba Palse    atgādināja, ka zālāji ir un būs. Centra agroekoloģijas ekspertes Līvija Zariņa un Dace Piliksere sniedza vērtīgas rekomendācijas, kā samazināt nezāļu risku un palielināt šķirņu ražu, audzējot starpkultūras.   

L.Jaunzeme atzina, ka diemžēl ne katrs sēklaudzētājs māk izaudzēt kvalitatīvu sēklu, jo pietrūkst tehnoloģiju un zināšanu, bet prasības, kādai jābūt sertificētai sēklai, ir augstas.

Selekcionāri strādā, top jaunas šķirnes, kuras piemērotas mūsu laikapstākļiem, augsnei. Tās audzējot, varam būt droši, ka būs, ko sēt un zinātnieki pašu mājās varēs radīt aizvien kaut ko jaunu.

Zemnieki runāja ne tikai par gaidāmo sēju, bija iespēja iepazīties ar divām atšķirīgām elektroniskām lauksaimniecības ražošanas datu uzskaites sistēmām. Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) eksperts Māris Kliģis dalījās ar svarīgām niansēm par VAAD Lauksaimniecībā izmantojamās zemes pārvaldības sistēmu, bet Latvijas Lauku konsultāciju centra konsultants Valters Dambe iepazīstināja ar “Mans lauks” sistēmas būtiskākajiem aspektiem. Par aktualitātēm, projektiem informēja Lauku atbalsta dienesta Ziemeļvidzemes reģionālās pārvaldes Lauksaimnie­cības un lauku attīstības daļas vadītāja Gita Ulmane. Kā atzina lauksaimnieki, iespējas ir, izvēle, ko izmantot, katra paša ziņā.

“Vai sēja būs agra, to redzēsim, nevajag riskēt, ja nu pašās marta beigās varētu sēt. Pavasaris ir mainīgs, ne tikai jāskatās kalendārā,    jāiet arī dabā. Vēl priekšā cīruļputenis,” vērtējot agro pavasari, “Druvai” teica J.Sietiņsons.