
Līdzīgi "Straumes" varoņiem. Jaunpiebalgas vidusskolas direktora Arņa Ratiņa kaķu meitene Džīna un sunene Džera ir ļoti līdzīgas “Straumē” atveidotajiem tēliem. FOTO: no albuma
Jaunpiebalgas vidusskolas direktora Arņa Ratiņa kaķenīte Džīna un sunene Džera ir ļoti līdzīgas “Straumē” redzamajiem tēliem, tik Džīnai vēl ir balta apkaklīte.
A. Ratiņam dzīvnieki ir mīļi jau no mazām dienām, kad viņš dzīvoja lauku mājās. Pārnākot dzīvot uz dzīvokli Jaunpiebalgā, kaķis un suns ņemti līdzi.
Par filmu runāts arī skolā. “Gan skolēni, gan skolotāji sekoja līdzi “Straumes” panākumiem, iegūtajām balvām, sarunas ap to vien grozījās, īpaši brīžos, kad tuvojās kādas balvas saņemšana, jo īpaši nozīmīgākā no tām – “Oskars”. Bija jaunpiebaldzēni, kuri skatījās tiešraidi un sagaidīja brīdi, kad uzzinājām, ka mūsu, Latvijas, animācijas filma ir saņēmusi “Oskaru”. Mums skolā katru pirmdienu ir rīta saruna ar skolotājiem, un tajā pirmdienā sarunas bija par un ap “Straumi”, cik kurš ilgi palicis nomodā, kādas emocijas piedzīvotas.”
Skolā kopēju filmas skatīšanos nerīkoja, jo vislabāk to redzēt uz lielā ekrāna. A. Ratiņš bijis kinoteātrī Rīgā, vērtējot, ka uz lielā ekrāna vislabāk izbaudīt visus efektus. Vērojot notikumus ekrānā, viņš visu laiku vilcis paralēles ar savu dzīvnieku raksturiem: “Pārdzīvoju līdzi notikumu attīstībai – visvairāk jutu līdzi kaķim, sunim un putnam, jo tie ir Latvijas ainavai raksturīgi dzīvnieki. Katra kustība bija tik precīza, ka šķita, varu pateikt, ko dzīvnieks tajā brīdī domā vai gribētu pateikt vai ko es teiktu vai darītu. Vērojot kaķi un suni, redzēju, cik līdzīgi uzvedas manējie. Atceros, kā viņi sadraudzējās. Pirmajā brīdī bija piesardzīgi, tad satuvinājās, līdz sadraudzējās. Vasarā mazdārziņā līdzi bija suns, un tad blakus parādījās kaķis. Vasaras garumā varēju vērot, kā sunene un kaķene satuvinās. Kad pienāca rudens, nesu kaķi mājās, un tagad abas dzīvo draudzīgi, viena bez otras nekur nedodas. Kad dodos ar suni pastaigāties, kaķenīte skatās pa logu, pavada mūs. Kad būs siltāks un sāksies pavasara darbi, atkal kopā ar mums būs dārzā, viņai tur ļoti patīk, tur labi jūtas, jo galu galā tieši tur pati pie mums atnāca.”
Dodot abiem mīluļiem vārdu, A. Ratiņš nebija aizdomājies, ka tie sākas līdzīgi, bet reiz kaimiņbērns teicis: “Re, kur nāk Džē Džē.” Vienā brīdī šķita, vai dzīvnieki atšķirs, kad kuru saucu, bet saprot ļoti labi, kaut vārda sākums ir vienāds.
Doma par suņa ņemšanu no patversmes radusies, skatoties televīzijas raidījumus par dzīvniekiem, kur aicināts dot mājas patversmē mītošajiem astaiņiem. “Tā kā man tuva ir bioloģija, bieži skatos arī raidījumus par dzīvniekiem. Kad mans suns devās uz citiem medību laukiem, man bija aicinājums izdarīt labu darbu, palīdzēt un iedot mājas sunim no patversmes. Tieši tad Cēsu patversmē bija trīs mēnešus veca kucīte, tā bija atstāta piesieta pie patversmes vārtiem. Aizbraucu ciemos, sunene man ielēca klēpī, uzreiz bija liela draudzene. Tā drīz vien organizēju adopciju. Bet kaķenīte pati pie mums atnāca. Kas zina, vai kāds viņu tur tuvumā bija izlaidis, vai pati bija ceļu atradusi, ” pastāsta A.Ratiņš.
Apsverot, kas tuvāks – kaķi vai suņi -,A. Ratiņš teic, ka tomēr suņi: “Grūti pateikt, kāpēc tā, bet laikam tāpēc, ka suns vairāk izrāda emocijas. Ja neesmu ilgāku laiku bijis, vienmēr ar lielu prieku mani sagaida, lēkā, smilkst, izrāda savu sajūsmu. Džera ir ļoti pie manis pieradusi, pat negrib īsti ēst, kad neesmu, gaida mani mājās, lai gan mana mammīte par viņu ļoti labi rūpējas.”
Komentāri