Šogad šķietami klusāk nekā citus gadus, jo 8. marts iekrita brīvdienā, aizvadīta Starptautiskā sieviešu diena. Bet vīriešu rosība ziedu veikalos bija vērojama, un pasākumu klāsts, kas veltīts tieši Sieviešu dienai, bija bagātīgs gan sestdien, gan jau dienu iepriekš, piektdien.
Tāpat kā par daudziem svētkiem, ko atzīmējam Latvijā, arī par 8. martu viedokļi ir atšķirīgi – ir cilvēki, kuriem patīk dāvināt un saņemt ziedus, ir tādi, kuri tāpat kā par Valentīndienu teic, ka rūpes un uzmanība jāmāk izrādīt ikdienā, nevis tikai svētku datumos, un ir tādi, kuriem šie svētki saistās ar padomju laiku, tādēļ labāk no tiem norobežojas.
Es, ņemot vērā notikumus pasaulē, kurus grūti aptvert, šogad šajā dienā domāju par to, cik labi, ka dzīvoju laikā un arī valstī, kur sievietes drīkst izglītoties, drīkst atpūsties tā, kā vēlas, drīkst strādāt darbu, kas tām patīk un padodas, drīkst būt attiecībās ar cilvēku, ko mīl, un galu galā – ja vēlas, drīkst ģērbties sievišķīgi, izceļot savu skaistumu, nevis visu slēpjot. Taču ir vēl tik daudz valstu un tautu, kur sievietes ir ierobežotas visdažādākajās izpausmēs. Piemēram, Irānā. Tur policija bija plānojusi bargāk sodīt sievietes par islāma ģērbšanās noteikumu pārkāpumiem. Ir bijuši gadījumi, kad sievietēm, kuras vairākkārt pieķertas, braucot bez galvassegas, konfiscē auto, tāpat slēdz veikalus un restorānus, ja to apmeklētāji neievēro ģērbšanās noteikumus. Šos noteikumus laiku pa laikam vēlas pastiprināt. Turklāt, ja nevar nostiprināt oficiāli, ir grupējumi, kuri ķeras pie neiedomājamiem līdzekļiem, lai panāktu savu. Irānā pirms diviem gadiem vairāk nekā 200 skolās tūkstošiem skolnieču tika saindētas, tādējādi parādot, ka nostājas pret jaunu meiteņu izglītošanos. Ja runājam par atpūtu, tikai 2018. gadā pēc 40 gadu pārtraukuma sievietēm šajā valstī bija atļauts klātienē vērot futbola spēli.
Vērojot absurdu un ārprātu, kas notiek pasaulē dažu cilvēku iegribu un iedomu dēļ, nojaušu, ka nekas no tā, kas šķiet pats par sevi saprotams, tāds nav. Gadu gadiem cilvēktiesībās izcīnītais un demokrātijā nostiprinātais var tikt aizslaucīts, tā teikt, ar vienu slotas vēzienu. Un dīvainākais šķiet, ka pat demokrātiskās valstīs, kur tauta pati ievēl tos, kas nonāk pie varas un pieņem lēmumus, varu iegūst cilvēki, par kuru rīcību kauns un šausmas ir ne tikai pašiem vēlētājiem. Te, nu jautājums, cik gudrs ir katrs, kas urnā met vēlēšanu biļetenu,vai dzird tikai to, ko grib dzirdēt, vai analizē solījumu patiesumu.
Pašai neparasti, ka, grimstot pārdomās par sievišķību, nonāku līdz vēlēšanām. Un te nu apjaušu, ka neko nevar nošķirt, ka mūsu pašu izpratne veido katru dzīves aspektu.
