Domāt par nāvi ir noderīgs vingrinājums. Tas ir svarīgs, ja ne pats svarīgākais, notikums dzīvē un nepielūdzami tiešs spogulis, kurā ieskatoties var labi pamanīt, cik jēdzīgas vai bezjēdzīgas ir tavas gaitas šajā saulē. Domāšana par nāvi, izrādās, var būt arī atspēriena dēlītis, kas palīdz pārlidot pāri kādam no nāves sliekšņiem. Ir gan filoloģiska ķeza: apcerot šo tematu, ātri izsīkst vārdu krājums, jo kā gan ietvert jēdzīgos jēdzienos to, par ko nezini un nevari zināt neko?
Mācītājam attiecības ar nāvi ir darba daļa. Palīdzēt to pieņemt aizejošajam un viņa tuviniekiem, izvadīt bērēs, kāpjot kancelē, apcerēt augšāmcelšanos… Šajā “Druvas” numurā lasāma saruna ar mācītāju Juri Cālīti un viņa dzīvesbiedri Sandru. Par abu izveidoto Zvannieku kopienu, kurā patvērumu rod dzīves ievainoti jaunieši, un arī par krasām dzīves pārmaiņām un rūpēm, kas ceļ pāri liktenīgiem sliekšņiem. Savā ilgajā mācītāja pieredzē Juris Cālītis ievērojis, ka pastāv tāda kā nāves numeroloģija, noteikti vecuma posmi, kuros biežāk mirst. Piemēram, vīriešiem tie esot 64 un 72 gadi. Ja tiem tiek pāri, tad dvēsele ar savu ķermenisko tērpu vēl kādu laiku var palikt pazemē plūstošās un mūs no mirušo valstības šķirošās Stiksas upes šajā krastā.
Savu dzīvi mācītājs krasi mainīja, tuvojoties pirmajam slieksnim, un ir pārliecināts – “ja nebūtu Zvannieku, es tagad te nesēdētu”. Kā mierīgu, nodrošinātu dzīvi mijot pret pienākumiem, klapatām un rūpēm par dzīves pabērniem, var tikt pie iespējas, ko sarunāt valstībā, kurā, kā stāsta sengrieķi, neviens nerunā? Iespējams, domāšanai par nāvi vārdu krājums nav nepieciešams un nojausma par to, kas ir šī kundze ar izkaptīti un vai viņu iespējams piemānīt, rodas tikai darbībā. Rūpēs, kartupeļu vagā, sava nevajadzīgi garā kurpju plaukta izdalīšanā tiem, kam nav, ko vilkt kājās…
Tīmeklī ik pa laikam pavīd ziņas par kādu aizokeāna bagātnieku, kurš apņēmies dzīvot mūžīgi. Tuvojoties pusmūžam, viņš izmisīgi cenšas atgūt divdesmitgadnieka ķermeni un izskatu. Dažādām atjaunošanās procedūrām šis vīrietis gadā tērē ap diviem miljoniem dolāru. Algo 30 cilvēkus, kuri diendienā pārbauda viņa orgānu veselību, veic īpašas sejas un ķermeņa masāžas, rūpējas par uzturu un fiziskās aktivitātes treniņiem… Par viņu uzņemta dokumentālā filma, un interesenti, elpu aizturējuši, var sekot procedūrām, kas atjauno ādu un izlīdzina krunciņas. Tāds interesants mēģinājums piemānīt nāvi. Raugi, atnāks (un pie miljonāra jau tā noteikti nāks vizuļojošā apmetnī, āvusies sarkanās Prada kurpēs, turot elektrotrimmeri vecās izkapts vietā), paskatīsies uz gludo, tukšo seju, nospriedīs, šis jauneklis nav mans klients, un klusiņām aizslīdēs prom.
Nez, kāpēc man šķiet, ka rūpju soļi, kas ceļ pāri nāves slieksnim, ir pamatīgu gabalu tuvāki mūžībai par bezgalīgu knibināšanos ap tukša ķermeņa nepārejošu jaunību.
