Dabas takas aktīvām brīvdienām un izziņai

Cēsu novads ir bagāts ar dabas takām. Daža vien dažus simtus metrus gara, cita vairākus desmitus kilometru.

Ievalčupītes taka, Šūpoļu ceļš Dzērbenē, 3×9 zālīšu dabas taka Kaivē, Brīvkalnu un Veselavas muižas taka Veselavā, Gaujmalas taka Jaunpiebalgā, Vēstures taka Nītaurē, Braslas taka Straupē, Amatas ģeoloģiskā taka  un vēl daudzas citas. Katra atklāj kaut ko interesantu un dod iespēju pavadīt laiku dabā.

Vispirms jāsakārto tās, kas ir

Cēsu novada Tūrisma attīstības aģentūras direktore Madara Lasmane atzīst, ka dabas takas aizvien ir kupli apmeklētas. Viņa vērtē, ka pandēmijas ierobežojumi daudziem iemācījuši, ko nozīmē būt dabā, pārliecību, ka var gūt labas emocijas, izkustēties.    “Tad    dabas takas bija iespēja pabūt ārpus mājām. Tagad ir koncerti, svētki, tomēr    tūrisma informācijas centros daudzi jautā par tūrisma maršrutiem, lai varētu būt dabā,” stāsta M.Lasmane.

Dabas takas novada teritorijā    apsaimnieko gan uzņēmēji, gan Dabas aizsardzības pārvalde, gan pašvaldība. Uzņēmēji ierīkojuši takas saviem atpūtniekiem, izveidojuši maršrutus velotūristiem, pārgājieniem. Tūrisma gidi rīko pārgājienus arī neskartā dabā, ne tikai pa takām.

“Šogad pašvaldības pārziņā esošo dabas taku apsaimniekošana nav bijusi prioritāte, nākamgad plānos ir tās apsekot, secināt, kādi ir stendi, marķējums, kur kas jāatjauno. Katrā populārākajā takā vajadzētu apmeklētāju plūsmas skaitītājus, tad    var lemt, kur ieguldīt vairāk. Tagad par ceļotāju skaitu lielākoties varam spriest vien no tā, cik par kuru objektu interesējas. Liela novada daļa atrodas Gaujas Nacionālajā parkā, tā teritorija ir jāsargā, jāvērtē arī tūristu plūsma un slodze,” stāsta M.Lasmane un vērtē, ka aģentūras darbiniekiem vajag daudz laika, lai takas apsekotu.

“Jāveido datu bāze, lai zinātu, kādā stāvoklī ir katra taka, kas tajā darāms. Vispirms jāsakārto esošās takas, tad var domāt par jaunām, arī to, vai tās nepieciešamas, vērtēt, kas tās ierīkos, uzturēs,” saka aģentūras direktore un piebilst, ka    novadā populārākās dabas takas – pie Zvārtes ieža, Ērgļu klintīm, Sarkanajām klintīm un Līču – Laņģu taka – ir Dabas aizsardzības pārvaldes pārziņā. “Agrāk pārvalde ļoti daudz izdarījusi, lai tās uzturētu. Aģentūrai ar pārvaldi bijušas sarunas par problēmām takās, bet risinājuma pagaidām nav. Ne­drīkst atlikt taku atjaunošanu Līgatnes pilsētā, aģentūrai un Līgatnes apvienības pārvaldei ir jārod risinājums, kā to izdarīt, jāpiesaista projektu finansējums,” atgādina M.Lasmane.

Apmeklētāji ciena vidi

Tie, kuri atbrauc uz Cēsīm un vēlas izjust ne tikai senās pilsētas gaisotni, bet arī pabūt dabā, pie Gaujas, labprāt dodas pastaigā pa Cīrulīšu dabas taku. Tā ir iecienīta arī cēsnieku vidū.

Cēsu pilsētas un Vaives pagasta teritorijas un infrastruktūras pārvaldības nodaļas vadītājs Egils Kurpnieks uzsver, lai arī Cēsīm ir daudzveidīgs reljefs un netrūkst vietu, kur baudīt dabu, Cīrulīšu dabas takas ir ļoti populāras. Apmeklētāju plūsmas skaitītājs rāda, ka pērn tajās pabijuši    43 833 apmeklētāji. Lielākais apmeklējums – 605 – bijis kādā sau­lainā oktobra sestdienā. “Vasarā nedēļas nogalēs pērn    dabas takās brīvo laiku pavadīja ap 400, 450 cilvēkiem. Taka ir pieejama arī ziemā, tad, ja jaukas brīvdienas, arī pat pāris simti to izmanto,” stāsta E.Kurpnieks un uzsver, ka pašvaldība uztur taku. “Ja kādā vietā rodas problēmas, tās nekavējoties tiek atrisinātas. Ziemā taku tīra, piebradā, lai cilvēki var staigāt,” pastāsta E.Kurpnieks.

Necerēti iecienīta ir Kaķupītes dabas taka, arī vissezonas tūrisma objekts. To labprāt izmanto garāmbraucēji, piestāj un atpūšas no ceļa, izejot 800 metrus garo taku, apskatot skulptūru parku, ir iekārtota vieta piknikam.

“Mums nav problēmu ar atkritumiem, to, ka kāds ļaunprātīgi kaut ko salauztu,” uzsver E.Kurpnieks.

Vasara vai ziema, nezūdoša ir interese par Cecīļu dabas takām Ieriķos. Saimnieks Kristaps Ka­ņeps atzīst, ka neatkarīgi no gadalaika, kad brīvdienās ir labs laiks, apmeklētāji ir, kad slikts – klusums. “Tagad vēl skaistais rudens, bet līst, apmeklētāju maz. Vasarā lielākā daļa dodas uz jūru, bet vienmēr ir cilvēki, kuri vēlas pastaigāties dabā,” stāsta K.Ka­ņeps un uzsver, ka apmeklētāji ir solīdi, saprot, ka taka tiek uzturēta, jūtas labi, tad kāpēc gan atstāt aiz sevis nekārtību.

“Strādājam, lai te būtu interesanti un patīkami. Tumšajam laikam ir savs piedāvājums,” uzsver saimnieks un piebilst, ka diemžēl vējš takās nodarījis postījumus, ar tiem iespējami ātri jātiek galā.

Ceļš, kas Latvijā jāiepazīst

Pasaulē pazīstams ir Camino Santjago jeb Svētā Jēkaba ceļš. Tas ved arī cauri Latvijai un Cēsu novadam. Tas ir ceļš tiem, kuri nevar neiet – svētceļniekiem, tūristiem, iet mīlētājiem -, uzsver Latvijas Svētā Jēkaba ceļa asociācija, kas to iezīmējusi kartē.

“Ceļš ir marķēts. Par to stāstām, popularizējam pasaulē, aicinām uz Latviju.    Svētā Jēkaba ceļš tāpat kā “Mežtaka” un “Jūrtaka” ir atzīts starptautiski,” stāsta asoci­ācijas vadītāja Sandra Rone.

Gaujas Nacionālā parka teritorijā bijis sarežģīti nomarķēt Svētā Jēkaba ceļu. Dabas aizsardzības pārvalde izvirzījusi prasības, vērtējot, ka tūristu slodze varētu būt par lielu, nācies mainīt maršrutu.    “Ceļa posms Liepa – Cēsis ved caur Gaujas Nacionālā parka teritoriju, un tam nav piešķirts ofici­āla maršruta statuss. Šajā posmā gājējiem pašiem jāizraugās, kur iet    pa publiski pieejamiem koplietošanas ceļiem un takām, sau­dzējot īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Ceļa norādes un marķējums atsākas no Cēsu pilsētas      robežas,” stāsta S.Rone un atgādina, ka    Svētā Jēkaba simbols ir gliemežvāks vai dzeltena bulta. Visbiežāk arī gliemežvāks ir dzeltens uz zila fona, bet Gaujas Nacionālā parka teritorijā marķējumam izmantoti    putnu būrīši, uz kuriem zili dzeltenā ceļa norāde.

“Visu darām brīvprātīgi. Paši marķējam maršrutus, takas uzturam,” uzsver S.Rone. Diemžēl nemaz ne tik reti marķējuma zīmes tiek nolauztas. “Cilvēki aizvien nesaprot, kas tā par zīmi, cik gājējam svarīga. Zilā un dzeltenā krāsa dažos posmos izpelnījušās kādu cilvēku nepatiku, un norādes nopostītas. Tādēļ gadījies, ka ceļotājs purvā apmaldās, jo novirzījies no maršruta, un situācija izvērtās nepatīkama,” stāsta S.Ro­ne.

Par to, cik daudzi izmanto    Svētā Jēkaba ceļu, asociācijā uzzina no sociālajiem tīkliem, kur svētceļnieki dalās piedzīvotajā, kā arī pēc iegādātajiem ceļotāju zīmodziņiem.

“Interese par šo ceļu ir. Vasarā bija amerikānis, kuram maršrutā palīdzējām atrast naktsmājas. Gājuši itāļi, lietuvieši, igauņi, vācieši, poļi,” atzīst S.Rone un piebilst, ka Cēsu Tūrisma informācijas centrā patlaban izpirkti visi suvenīri, kas saistās ar Svētā Jēkaba ceļu.

Daudz laika tiek veltīts arī tam, lai cilvēki saprastu, ka svētceļnieks nav tūrists un naudas tērētājs, atzīst asociācijas vadītāja. Svētceļniekiem vajag vienkāršu mītni. Visbiežāk viņus uzņem draudzes.

“Svētā Jēkaba ceļš Latvijā ir perspektīvs. Mums Latvijā tas vēl jāiepazīst,” saka S.Rone.