Roķīgi romantiskā grupa “Pipari”

Grupa “Pipari” mēneša sākumā priecēja klausītājus Kaivē, bet 22.februārī muzicēs lielajā ballē atjaunotajā Ieriķu stacijā. Viņu lustīgā dziesma “Dikti gribas” šobrīd skan arī “Latvijas sirdsdziesmā”.

Šogad grupa atzīmē savas pastāvēšanas piecu gadu jubileju. Tajā apvienojušies mūziķi no dažādām Latvijas pusēm, un pērn grupai pievienojies venecuēlietis Angels Rikardo Kvinoni, kurš jau vairākus gadus dzīvo Latvijā. “Piparu” dibinātājs un dalībnieks, Nītaures kultūras nama vadītājs Rihards Vītols pastāstīja par savu sapni dibināt grupu un “Piparu” vēlmi nepalikt tikai vienā mūzikas žanrā.

-Kas veido jūsu grupu?

-Mēs ietveram ļoti plašu ģeo­grāfiju. Es, Rihards Vītols, grupā esmu vokāls un ģitārists, bet ikdienā esmu Nītaures kultūras nama vadītājs. Taustiņinst­rume­ntālists un trompetists Gundars Lusts ir no Cēsīm, soloģistārists un dziedātājs Kārlis Neiburgs ir absolvējis Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolu. Basģitārists Zigmunds Kundziņš ir no Inčukalna, bungas spēlē Markuss Šīmanis, viņš ir no Dobeles novada Lielbērzes. Un, protams, venecuēlietis Angels Rikardo Kvi­noni. Ar viņu satikāmies pagājušajā gadā, to man ieteica draugi. Viņš grupu vēl vairāk bagātina, jo ir ar vērā ņemamu pieredzi, dzimtenē bijis viens no rokorķestra dibinātājiem un vadītājiem, arī mūziķis grupā “Sim Floyd” ar spēcīgu, starptautisku pieredzi. Tā kā arvien turpinām augt.

Laiku pa laikam uzstājamies arī kopā ar dziedošajiem aktieriem. Tā 8. martā Mālpilī mums būs teatrāli dziesmota satikšanās ar aktieri Edgaru Pujātu koncertā “Septītajās debesīs”, atgādinot, ka ikviena vīrieša dzīvē visnozīmīgākā loma iedalīta tieši sievietei.

-Kā grupa radās?

-Dibināt grupu bija mans sens sapnis no studiju laikiem. Bet tas jau bija stipri noputējis manu sapņu plauktiņā.

Tomēr dzīve iegrozījās tā, ka 2018. gadā bijušie grupas “Vējš” dalībnieki mani pieaicināja jaunā muzikālā projektā, lai varētu spēlēt ballēs. 2020. gadā grupai piedāvāju ar savu radīto dziesmu “Pirmais rīts” piedalīties “Lat­vijas sirdsdziesmā”. Lai gan mūsu ceļi tūlīt pēc startēšanas sirdsdziesmā pašķīrās, man savas grupas nākotnes vīzija bija skaidra tieši šī kopējā projekta rezultātā.

Un, tā kā bija jau apsolīts spēlēt vairākas balles, bet mēs ar Gundaru bijām palikuši bez grupas, būvējām visu no jauna. Mums bija tikai instrumenti, pat mikrofons bija sākumā aizlienēts. Ļoti drīz jau pievienojās Zigmunds Kundziņš (bass) un Māris Ivanovs (bungas), un pirmās balles tika nospēlētas jau šādā sastāvā. Tad pievienojās Kārlis. Savukārt 2023. gadā mums pievienojās Markuss un pagājušajā gadā – Angels Rikardo Kvinoni.

-Kāpēc nosaukums “Pi­pari”?

-Grupas nosaukums radās nejauši – no daudziem jo daudziem variantiem tas tobrīd visvairāk dalībniekus uzrunāja. Pats gan sākumā nebiju pārliecināts, ka tas ir piemērotākais, bet, kad kopā spēlējām, radījām dziesmas, bija sajūta, ka zvaigznes sastājušās tieši šim nosaukumam. Tas ļoti labi mūs raksturoja – gan tāpēc, ka paši esam dažādi, gan arī mūsu dziesmas ir ne tikai saldas, bet arī pietiekami asas. Kā aktieris Ainārs Ančevskis, ar ko arī esam kopā uzstājušies, sacīja – pārstāvam roķīgi romantiski nenopietno žanru. Es tam klāt pieliktu, ka roķīgi romantiski nenopietni nopietno žanru, jo mums ir gan nenopietnas, gan nopietnas dziesmas. Tā Valentīna dienā vai Sieviešu dienā spēlējam gan grupas oriģināldziesmas, gan Latvijas iemīļotu grupu repertu­āru un arī romantiskos pasaules hitus. Tad esam romantiskie pipari. Bet parasti ballēs vairāk esam asie pipari. Katram brīdim ir savs vēstījums, ko nesam.

-Salīdzinot pirmo un šo dziesmu, kas tagad ir “Latvijas sirdsdziesmas” aptaujā, vai tās ir līdzīgas vai tomēr atšķirīgas?

-Autors abām esmu es, droši vien rokraksts ir līdzīgs. Tomēr stils ir atšķirīgs: pirmā bija tāds kantrī roks, šī – regejs. Tāpēc stila un žanru ziņā noteikti atšķiras, bet dvēsele tā pati.

-Pagājušajā gadā izdevāt arī pirmo “Piparu” albumu.

-Jā, “Mirklis neparasts”. Ulbrokā bija atklāšanas pasākums, kurā vadītājs bija Ainārs Ančevskis, kā viesis bija aicināts Jānis Paukštello ar dēlu. Tāds nosaukums tieši tāpēc, ka albumā ir ne tikai šlāgermūzika, bet arī roka mūzika, tāpat ir lēnas, dvēseliskas dziesmas. Un albuma izdošana arī ir neparasts mirklis.

-Kāpēc jums ir svarīgi spēlēt dažādus žanrus?

-Mēs, jau sanākot kopā, norunājām, ka nepaliksim tikai vienā žanrā. Un tas ir arī mans iekšējais protests, jo ballēs cilvēki vēlas dejot pie dažādas mūzikas, ne tikai viena žanra. Es tādā ziņā esmu netipisks mūziķis, jo man pašam vienmēr ir paticis dejot. Un zinu, ja ballē ir viena veida mūzika, ir garlaicīgi – vari nodejot piecas dejas, bet ko pēc tam? Tas būtu kā ēst sausus kartupeļus, tiem vajag arī mērcīti klāt, lai garšīgāk. Un tā nav garlaicīgi ne mūsu klausītājiem, ne mums pašiem. Turklāt uzskatu, ka tāda žanru dalīšana vispār ir nevajadzīga. Varam nospēlēt Čikāgas piecīšu “Taurenīti” un tūlīt arī kaut ko no jaunās, modernās mūzikas.
Dvēsele ir dažāda un krāsaina – vienā brīdī ir skumji, tad jau priecīgi un jautri, pēc laiciņa dusmīgi.

Emocijas aptver plašu spektru. Un ceru, ka mūsu klausītājiem tieši tas ir interesanti, ka nesēžam vienā lauciņā un rāmītī. Ballēs skatāmies, kāds ir dejotāju noskaņojums. Ja vairāk prasās šlāgeris, spēlējam to, ja kas asāks – varam spēlēt ko roķīgāku. Tāpēc var gadīties, ka cilvēks, atnākot uz vienu mūsu balli, dzirdēs mūs pavisam citādus nekā nākamajā reizē.

-Mūziķiem jau galvenais ir tieši klausītājs.

-Kas gan ir mūziķis bez klausītāja! Neviens negrib būt circenītis aizkrāsnē. Ar klausītāju notiek emocionāla apmaiņa. Ir milzīgs prieks, kad redzam, ka cilvēki izbauda mūsu mūziku, reizēm balles laikā pāris apstājas dejā un klausās kā koncertu, gadās – meitenes no sirds apraudas. Tie ir emocionāli brīži, tad saproti, ka esi sasniedzis klausītāja dvēseli. Tas arī ir būtiskākais. Mūzika ir dvēseles spogulis un reizē mūsu komunikācijas veids, ar ko vēlamies sasniegt cilvēku sirdis.

-Mūziķi uzstājas dažādās vietās. Bet vai līdz šim esat uzstājušies stacijā?

-Stacijā vēl neesam muzicējuši, tā būs pirmā reize, forša pieredze. Un reizē arī izaicinājums, jo staciju ēkās parasti ir augsti griesti un milzīga atbalss. Tas būs labs izaicinājums, ar ko tikt galā.

Vienīgi telpa tur ir maza, fiziski visa grupa neietilpsim, tāpēc no sešiem dalībniekiem būsim trīs, tā teikt, puspipari. Esam jau tādā sastāvā objektīvu iemeslu dēļ muzicējuši, un, lai gan ir dziesmas, ko bez dzīvās ritma sekcijas neizpildām, zinām, ka mūsu mūzikas garšu tas nemazina, skan labi, un sniegums ir brīnišķīgs. Būs aizraujošs pasākums!