Par karu, pamieru un varžu kori

Vēsturnieks, publicists, rakstnieks un Putina režīma pretinieks Dmitrijs Savvins par savu grāmatu un situāciju pasaulē intervijā Sallijai Benfeldei.

Saruna ar Dmitriju notiek Cēsīs nākamajā dienā pēc viņa grāmatas atvēršanas un tikšanās Pasaules latviešu mākslas centrā (PLMC) ar lasītājiem. Pasākums notika latviešu valodā. Vakarā pēc tikšanās Dmitrijs ierakstīja sociālajos tīklos: “Šodien mana jaunā romāna prezentācija Cēsīs, Pasaules latviešu mākslas centrā, man personīgi bija svarīgs atskaites punkts. Organizācija, kas saglabā trimdas latviešu mantojumu, nodrošināja platformu Krievijas bēglim un – Latvijas pilsonim. Bija ļoti jauki un aizkustinoši satikt cilvēkus, kuri uz šo tikšanos ieradās no citām pilsētām. Tas man tiešām liek justies, ka šeit esmu mājās! Un šī nama labsajūtai un drošībai ir vērts daudz un smagi strādāt.”

Tomēr saruna nav viegla un vienkārša, par spīti tam, ka Dmitrijs vēlreiz atkārto – jūtas priecīgs un pagodināts par to, ka viņa grāmata Cēsīs tika atvērta tieši PLMC, jo viņš, tagad, Latvijas pilsonis, tomēr ir trimdinieks, kurš nezina, vai un kad varēs atgriezties dzimtajā zemē.

Autoram bieži jautā, ko nozīmē burti P.U.T.I.N grāmatas “P.U.T.I.N: zilzaļā impērija” nosaukumā. Dmitrijs saka, ka grāmatā ir fantastikas elementi, tas ir sirreāls stāsts par ļaunumu, par tā rašanos un ka P.U.T.I.N. ir saīsināts projekta nosaukums: Perspe­ktīvais Uzstādījums Taktiskajam un In­stitu­cionālajam Noregulēju­mam. Projekts domāts, lai, iesaistot zinātniekus, sasniegtu komunismu un saglabātu Padomju Savienību. Tomēr beigās projekts kļūst nekontrolējams, un rezultāts ir Putins.

-Kādēļ grāmata ir par VDK* projektu? Šīs organizācijas, vismaz formāli, vairs nav. Tagad ļaunus darbus visā pasaulē veic tās mantinieks FDD*.

-Romāns ir stāsts par VDK, kura kopā ar citām institūcijām cenšas izveidot kiberiekārtu, kas dotu padomus un nodrošinātu PSRS attīstību. Tās pamatā ir analītisks projekts, kura autors ir netipisks marksisma–ļeņinisma filozofijas piekritējs. Pēc tam noskaidrojas, ka projektam ir vajadzīgs arī materiāls, bioloģisks avots, ko savienot ar kibernētisko iekārtu. Projekta abreviatūra ir P.U.T.I.N. Tas ir fantastisks stāsts, kas ir tikai daļa no romāna un mijas ar dialogiem.

Fantastiskais stāsts ir tikai metode, forma, lai pateiktu to, kas man ir svarīgi. Un savā ziņā šis stāsts man sākumā bija kā liels joks, gara anekdote, lai pateiktu, kāda ir Krievijas vara šodien. Bet rakstot tas savā ziņā pamazām kļuva par filozofisku līdzību par padomju inteliģences garīgajiem maldiem, par padomju tehnokrātu un humanitāro nozaru likteni. Kā un kāpēc viņi kalpoja necilvēcīgam, totalitāram un amorālam režīmam? Kādi bija viņu principi, un ar ko tas galu galā beidzās?

-Kādēļ par to bija jāraksta tieši tagad, nevis pirms gadiem desmit vai pēc pieciem gadiem?

-Droši vien uz šo jautājumu nevar atbildēt racionāli. Nevar paredzēt, kā un kad izveidosies mūsu pasaules uzskati, kad mēs nobriedīsim. No vienas puses, kādā dienā šī ideja vienkārši ienāca parātā. No otras puses, tā bija pieredze gan kā imigrantam, gan darbojoties Krievijas organizācijās pret Putina režīmu, vēsturnieka pieredze, mēģinājumi aptvert, par ko pagājušajā gadsimtā kļuva septiņpadsmitais gads krieviem un citām Krievijas tautām. Un radās vēl nopietnāks un krievu cilvēkam vēl smagāks jautājums: kāpēc šī katastrofa notika tieši Krievijā.

-Aizvien biežāk izskan aicinājumi noslēgt pamieru starp Ukrainu un Krieviju, “iesaldēt” karu Ukrainā. Baltijas valstīs attieksme pret šīm runām ir piesardzīga, jo jautājums ir par pamiera saturu, ko tas nozīmēs Ukrainai. Līdz šim visi pamiera scenāriji piedāvā Ukrainai piekāpties, atstāt okupētās teritorijas Krievijai, atteikties no iestāšanās NATO, jo galvenais esot miers. Nesen kādā sarunā sacīji, ka ļoti svarīgi ir, ko tāds pamiers nozīmēs Latvijai.

-Vispirms jārunā par situāciju pašlaik. Situācija ar Ukrainu jau labu laiku līdzinās Korejas scenārijam. 1953. gadā tika parakstīts līgums par kara pārtraukšanu. Līgumā uzsvēra, ka tas attiecas tikai uz karadarbību, bet politiskais risinājums tika atstāts kā konferencē risināms jautājums. Mēs šobrīd dzīvojam 2024. gadā un joprojām gaidām šo konferenci, kas atrisinās visas problēmas. Faktiski līgums sadalīja Koreju un tās tautu divās valstīs, kuras šodien jau kļuvušas par divām tautām. Līdzīgu scenāriju pašlaik piedāvā Ukrainai. Domāju, ka būs piedāvājums pārtraukt karadarbību, de jure Ukrainas robežas neviens nemainīs – vismaz ir tāda cerība. Tāda situācija slēpj sevī mums apdraudējumu, briesmas. Jau pats jēdziens “pamiers” nozīmē mieru uz kādu laiku, jo pēc tāda līguma vai nu jābūt jaunam līgumam, vai jaunam karam. Līdzīgi Ukrainā jau notika pēc Minskas vienošanās – astoņus gadus pēc tās notika Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā. 2022. gadā ukraiņiem nācās aizsargāties un to viņi veiksmīgi izdarīja, atvairīja plašāku iebrukumu. 2023. gadā Ukraina plānoja pretuzbrukumu, lai atgūtu okupētās teritorijas. Diemžēl, objektīvi raugoties, ukraiņi šo uzdevumu nespēja izpildīt. Protams, tagad ir jautājums, kā rīkoties? Ir pozicionāls strupceļš. Frontes līnija ir vairāk vai mazāk stabila, tā tiek noturēta, no abām pusēm ieguldot ļoti lielus spēkus un resursus. Neviena no pusēm nevar sasniegt būtiskus panākumus. Un tādēļ jau ir parādījies šis Korejas scenārija rēgs. Ļoti ticams, it sevišķi ievērojot topošo jauno ASV administrāciju, ir pamiera scenārijs. Un, protams, jebkurai saprātīgai būtnei jautājums par mieru ir svarīgs, jo psihiski veselam cilvēkam citu nogalināšana, karš, iznīcināšana ir nepieņemama. Ideālā variantā karu vienmēr vajag apturēt. Jautājums, kas būs tālāk? Režīms Krievijā nemainīsies, karš jau ir kļuvis par būtisku viņu dzīves sastāvdaļu. Ja nebūs kara Ukrainā, viņiem būs vajadzīgs kāds cits karš. Jā, ir iespējams arī sava veida karš Krievijas iekšienē, paaugstinot iekšējo terora, represiju līmeni, sākot īstas “raganu medības”. Krievijā ir diktatūra ar totalitārisma elementiem, par “nepareizi” paustu vārdu sociālajos tīklos var saņemt astoņu deviņu gadu cietumsodu jau tagad. Ja paskatāmies, kurām valstīm Krievija var uzbrukt pēc pamiera noslēgšanas, tad Aizkau­kāzā diez vai iebruks, jo tur ir pārāk liela Turcijas ietekme. Kazahstānā etniskais līdzsvars ir mainījies, kazahu tur tagad jau ir vismaz puse iedzīvotāju, to vairs nevar saukt par krievu reģionu. Turklāt viņi ir ieguldījuši lielus līdzekļus savā armijā. Baltkrievija jau ir Krievijas kontrolē. Mon­golija un Somija arī nav Putina režīma prioritāšu sarakstā, atliek Baltijas valstis.

-Tādēļ pamiers Ukrainā var nopietni ietekmēt Latviju?

-Par vājāko posmu no Baltijas valstīm Krievija uzskata Latviju, kurā kopš okupācijas laikiem joprojām ir spēcīgs Kremļa lobijs. Manuprāt, tie ir visi trīs tā sauktie oligarhi. Atcerieties, savulaik eksprezidents Valdis Zatlers publiski pauda, ka viņi savu biznesu veidojuši saistībā ar Krieviju. Krievijas tirgus ekonomika tikai nosacīti ir tāda, jo tajā tirgū var strādāt tikai tie, kuriem režīms to atļauj. Turklāt Latvijā vēl ir “vecie kompartijas kadri”, kuru nav čekas aģentu sarakstos un kuri savus sakarus un paziņas otrpus robežas nav zaudējuši. Īsi sakot, Latvijā ir diezgan plašs cilvēku loks ar dažādām interesēm, kuri tādēļ ir Krievijas lobiji un starp kuriem nav grūti izveidot arī aģentu tīklu. Turklāt Latvijā bija diezgan liela Krievijas masu kultūras ietekme – filmas, koncerti, izklaidējoši pasākumi. Lai gan ir sankcijas, ir bloķēta pieeja Krievijas propagandas medijiem, tomēr iespējas joprojām var atrast, turklāt arī vecā čekas aģentūra nekur nav pazudusi. Piemē­ram, bijušais VDK virsnieks, uzņēmējs un ilggadējs Latvijas sporta funkcionārs. Ar vārdu sakot, cilvēki Latvijā, tāpat kā jebkurā valstī, ir ar ļoti atšķirīgām interesēm, bet daudzu iemeslu kopuma dēļ mums diemžēl netrūkst Kremļa interešu aizstāvju.

Jā, Latvija ir NATO, ir Piektais punkts, bet katra valsts tomēr lemj par savu rīcību pati un var nolemt arī par konsultācijām, jo šis punkts neparedz automātisku kara uzsākšanu pret agresoru. Kā zināms, praksē teoriju vienmēr var apiet, ja to grib. Krievija taču oficiāli ar Ukrainu nekaro, tā ir “speciālā militārā operācija”. Visi saprot, kas notiek, bet dokumentos kara nav. Vēl pirms 2022. gada nebija pat šīs “speciālās operācijas”, tika apgalvots, ka “Donbasa tauta” sāka protestēt, notika sacelšanās, un tad sāka karot. Par to, kur “tauta” ņēma militāro tehniku desmitiem, simtiem tūkstošu dolāru vērtībā, netika runāts.

Latvijā par tādu “tautu”, kuru atbalsta un izmanto trešā puse, lai vērstos pret Latvijas valsti, var kļūt, piemēram, Daugavpils Latgalē. Var ievietot , piemēram, Youtube videosižetu, kur bariņš cilvēku maskās paziņos, ka ir krievi, kuri sāk pretošanās kustību par savu atbrīvošanu, pret diskrimināciju. Nav pat jāsāk bruņotas akcijas, pietiks ar dažādām diversijām, arī uz robežas. Neaiz­mirsīsim, ka Baltkrievijā joprojām ir bijušie “vāgnerieši”, kuri var kļūt par “Latgales krieviem”, proti, tie būtu “zaļie cilvēciņi”, kurus, pieļauju, atbalstīs arī daļa krievu no Latgales, tāpat kā “Donbasa tautu” tiešām atbalstīja daļa tur šahtās strādājošo. Jau ar to pietiks, lai emigrācija no Latvijas palielinātos, jo godīgi jāatzīst: ne jau visi dosies pieteikties Zemessardzē. Daļa steigsies uz lidostu. Protams, neviens negribēs investēt valstī ar iekšējiem konfliktiem, ekonomika pasliktināsies, savukārt tas emigrāciju vēl palielinās. Pat neiebrūkot Latvijā, tā zaudēs iedzīvotājus, būs vieglāk to kontrolēt, izmantojot savus lobijus politikā. Oficiāli nekāda kara nebūs, Krievija nebūs iebrukusi, bet norisināsies ļoti aktīvs hibrīdkarš. Savukārt Alianse varēs atviegloti uzelpot, ka nav jākaro ar Krieviju, valsti, kurai ir liels kodolieroču apjoms.

Tas ir sliktākais scenārijs. Bet jebkurā gadījumā pēc tāda pamiera noslēgšanas, kad Ukraina faktiski zaudē daļu savas teritorijas, Latvijā sāksies “varžu koris”, kuras ļoti skaļi kurkšķēs, ka vajag draudzēties ar Krieviju, ka pat Ukraina noslēgusi pamieru, ka Latvijai sadarbība ar Krieviju ir ļoti izdevīga un ka miers ir zelta vērtē. Jau tagad ir partijas, kuras atklātāk vai klusāk runā par sadarbību ar Krieviju vai ar Krievijas atbalstītāju Ķīnu. Ļoti svarīgi būs, kuras partijas nākamā gada vēlēšanās iekļūs Latvijas galvaspilsētas Domē un kurš kļūs par Rīgas mēru. Jo mēra amats būs kā nākamais solis ceļā uz Saeimas vēlēšanām, lai tajās iegūtu daudz deputātu mandātu. Krievijai ir ļoti svarīgi, lai vienā no Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts galvaspilsētām mēra krēslā būtu savs cilvēks. Rīga ir apmēram puse Latvijas ne tikai iedzīvotāju, bet arī ekonomikas ziņā. Un Latvijā ir partijas, kuras neslēpj savas simpātijas Putina režīmam. Tādas ir “Stabilitātei!” un, manuprāt, arī “Saskaņa”. Un ir Šlesera “Latvija pirmajā vietā”, kura sevi dēvē par kristīgajiem demokrātiem un konservatīviem, bet kurai ar šiem jēdzieniem redzu maz kopīga. Jācer uz politiķu un vēlētāju saprātu un uz armiju. Diemžēl dzīvojam pasaulē, kurā līgumi vairs neko negarantē, garantija ir tikai stipra armija.q

Intervija publicēta saīsināti.
Pilns teksts www.brivalatvija.lv

*VDK-Valsts drošības komiteja PSRS laikā; FDD – Krievijas Federālais drošības dienests