Sanākot bijušajiem darbiniekiem un lasītājiem, nosvinēta Līgatnes pilsētas bibliotēkas simtgade. Kā jau salidojumā, bibliotekāres Agneses Osītes vēstures faktu atgādinājums mijās ar atmiņām.
“Šodienas bibliotēka ir saistīta ar 1924.gadā dibinātās Līgatnes papīrfabrikas slimo kases bibliotēku. Tā atradās tagadējā Pavāru mājā, toreiz to sauca “Wilhema”,” stāsta A.Osīte, piebilstot, ka bibliotēkas vēsturē Līgatnē ir senāka. 1897.gadā, kad Līgatnes papīrfabrikas strādnieku vajadzībām uzcēla Saviesīgās biedrības namu, ēkā bija arī grāmatu galds jeb bibliotēka. Krājums gāja bojā 1944.gadā, kad ēku sabombardēja.
Kad 1950.gadā atjaunoja kultūras namu, turp pārcēlās arī bibliotēka. Gadu gaitā tai bijusi dažāda pakļautība, bet tā aizvien bijusi grāmata krātuve, kur līgatniešiem smelties zināšanas, izzināt pasauli.
“Bibliotēkas vienmēr bijušas vajadzīgas. Gadu desmitos daudz mainījies, tagad ir jaunas funkcijas, bet būtiskākais, ka līgatnieši labprāt izmanto bibliotēkas pakalpojumus,” gandarīta bibliotekāre un uzsver, ka pērn bibliotēkā bija 237 lasītāji, šogad jau ir par dažiem vairāk.
Līgatniete Maruta Bērziņa vairāk nekā 60 gadus ir bibliotēkas lasītāja. “Nācu uz bērnu bibliotēku, pieaugušajiem bija sava. Bija ļoti daudz grāmatu bērniem, lasīju. Jau vēlāk uz bibliotēku nāca mani bērni un vienmēr atrada interesantas grāmatas,” pastāsta līgatniete, uzsverot, ka pilsētniekiem ir laimējies, jo vienmēr strādājušas zinošas bibliotekāres. “Manā bērnībā tāda bija Vija Grigorjeva, maniem bērniem Laima Timermane, kura palīdzēja atrast arī skolai vajadzīgo. Pati lasu dažādu literatūru. Vasarā mums bija tikšanās ar rakstniecēm, viņu daiļrade ieinteresēja. Bibliotēka rīko labus pasākumus,” pārdomās dalās M. Bērziņa.
Salidojumā bibliotekāres, kuras strādājušas dažādās desmitgadēs, atcerējās, gan kādi bijuši darba pienākumi, gan kādas prasības, gan kas interesējis lasītājus.
Jaunākai paaudzei interesanti pārlasīt šodien nesaprotamās sociālistiskās saistības. Piemēram, 1983.gadā bibliotekāram jāapņemas palielināt lasītāju skaitu par 15, grāmatu izsniegumu par 800, padziļināt darbu ar grupu “Jaunie dabas draugi”, izveidot grāmatu nosaukumu kartotēku, papildināt novadpētniecības mapi un arī pašiem mācīties.
Sarežģīts laiks bibliotēkai bija pagājušā gadsimta 90.gadi. “Ēkā nebija apkures. Lai saņemtu algu, bibliotēkai bija jābūt atvērtai. Katra nācām uz darbu četras stundas dienā, rakstījām ar zīmuļiem, jo pildspalvas nerakstīja, tik auksts bija. Sēdējām mēteļos, zābakos, kājās divas vilnas zeķes, daždien telpās nebija pat desmit grādu. Taču lasītāji nāca, gribēja lasīt,” atceras Inga Bērziņa. Viņa bibliotēkā nostrādājusi 17 gadus, tagad ir lasītāja. “Nostrādāju līdz 1999.gadam. Mēs reizē bijām arī sociālie darbinieki. Pie priekšniekiem nokārtoja konkrētas lietas, bet sāpi izrunāt, pastāstīt par dārzu, grāmatām, mazbērniem nāca uz bibliotēku, atmiņās kavējas bijusī bibliotekāre.
Ilggadējā bibliotekāre un bibliotēkas vadīja Laima Timermane atceras, ka plaukti bija līdz griestiem, augšējos glabājās grāmatu dublikāti. “Grāmatu bija ļoti daudz, katru saņēmām trijos piecos eksemplāros, kaut saprotams, ka plauktos iesēdušas tur nav jātur, jo izdod taču aizvien jaunus darbus,” saka L.Timermane. Viņa arī pastāsta, kā ar grāmatām gājusi pie līgatniešiem, lai rosinātu kļūt par lasītājiem, kā nācies meklēt parādniekus, kāds bijis datortehnikas ienākšanas laiks.
Madara Židaua Līgatnes bibliotēkā nostrādājusi vien dažus gadus. Tagad viņa dzīvo Siguldā. “Jau braucot uz Līgatni, nogriežoties no šosejas, sajutu sentimentu. Ir prieks atkal iegriezties kultūras namā un apzināties, ka šajā ēkā esmu strādājusi. Atmiņā palicis, ka pavasarī, kad logi vaļā, dzirdams, kā čalo upīte. Apmeklētāji, foršie seniori, nesa zilās vizbulītes, ābeļziedus, nākot uz bibliotēku pa ceļam salasījuši,” atceras M.Židaua, bet I.Bērziņa pastāsta, ka no daudziem dzirdējusi, ka tieši šai bibliotēkai ir īpaša smarža. “Grāmatas, putekļi, laka, terpentīns izveidoja šo buķeti, bet pēc pēdējā remonta smaržas vairs nav,” teic līgatniete.