Piektdiena, 5. decembris
Vārda dienas: Sabīne, Sarma, Klaudijs

Māksla ir process, kurā gūt sev kaut ko nozīmīgu un nepieciešamu

Anna Kola
06:55
20.12.2024
249
Anna Egle

Anna Egle. FOTO: no albuma

Viņa nupat par skulptūru “Trejdeviņu koks” ieguvusi Cēsu novada mākslas gada “Balvas 2024” augstāko apbalvojumu “Zelta balva”. Ar mākslinieci ANNU EGLI sarunājāmies par emocijām, kas papildina šādu atzinību, par radošo procesu un tuvojošos gadu miju. Lai arī viņa pašlaik dzīvo Rīgā, ar Cēsīm mākslinieci saista īpašas atmiņas, kad bērnībā daudz laika pavadīts dzimtas lauku mājās Āraišos, kur joprojām dzīvo viņas mamma.

-Kā vērtējat paveikto? Kādas emocijas, saņemot apbalvojumu?

-Jūtu iedrošinājumu, prieku, arī pagodinājumu. Balva man ir nozīmīgs apliecinājums, ka no malas tiek pozitīvi vērtēts tas, ko daru, un mani centieni ir pamanīti. Katrs pasauli, mākslu izjūt caur savu vērtību skalu, sajūtām, atmiņām un pieredzi. Man ir ļoti interesanti un pat svarīgi zināt, kā mani mākslas darbi rezonē citiem.

Atzinība kā sava veida atgriezeniskā saite ir pozitīvs stimuls, kas dod spēku un apziņu, ka darbs, kas padodas, atnes dziļu gandarījumu un arī materiālu labumu. Bija laiks, kad vēlējos, kaut varētu radoši darboties Cēsu kultūrtelpā. To, ka šī saskarsme ar Cēsīm tik strauji un veiksmīgi piepildīsies, nebiju domājusi. Ļoti iespējams, nākotnē gaida vēl citi vērtīgi radoši saskares punkti.

-Par radošo procesu – kā strādājat, kā top darbi, kā rodas idejas?

-Sākot darbu pie kādas noteiktas vai pašizvēlētas tēmas, man ir svarīgi atbildēt sev – kāda dinamika, iespaids darbam piemitīs, ko vēlos sasniegt. Tad top skices, sāku meklēt, uztaustīt, kā sasniegt vēlamo. Dažkārt ideja atnāk ļoti ātri. Ir reizes, kad jādod ilgāks laiks, lai ideja var atnākt līdz galam. Visbiežāk ļoti izbaudu skiču stadiju, kad esmu iekšēji atvērta un var rasties kaut kas jauns. Idejas inkubācijas periods ir ļoti svarīgs darba izveidē. Ir reizes, kad pie skiču fāzes, informācijas ievākšanas paiet pat vairāki mēneši, un tad vienā mirklī var rasties tāda kā apskaidrība, klikšķis, ka atrasts tas, ko meklēju!

Lielākoties visur, kur dodos, līdzi man ir piezīmju papīrs, lai tad, ja kāda ideja atnāk, to var piefiksēt, jo šie mirkļi var būt viegli gaistoši. Tēlniecība, manuprāt, ir kā formas izjūtas rezultāts, kas rodas, prāta, iztēles kustībai izpaužoties caur rokām, ķermeni. Ir darbi, idejas, kas radušies, veidošanas procesā strādājot ar rokām. Šķiet, citreiz “pats darbs diktē noteikumus” par to, kādam tam jābūt, kad tas ir gatavs. Es kā mākslinieks varu tikai ļauties šai plūsmai.

Vēl varētu pārformulēt šo domu, ka iekšienē ir tāds kā kompass, kas pasaka, kad ir gana strādāts un darbs ir sasniedzis savu galējo formu vai pretēji – jāturpina. Tēlniecība man nav kaut kas, ko nodalu no savas dzīves. Drīzāk tas ir kā dzīvesveids, kurā izpaust pārdomas, turpināt uzdot būtiskus jautājumus, atraisīt sakāpinājumus jūtu pasaulē. Tā arī būšana dabā, attiecības ar cilvēkiem vai muzikāls noskaņu kopums var kalpot par inerci skulptūrai. Skulptūra ir kā forma dabā, materiālā pasaulē. Mūzikai vai dejai taču arī ir forma, ne taustāma, bet izjūtama! Tā arī viens no man interesējošiem jautājumiem ir, kā kaut kas šķietami statisks kā skulptūra var ietekmēt telpu ap sevi! Un ietekmēt vērotāja iekšējo telpu, aizskārt kaut ko dziļi skatītāja iekšienē.

Vēl noteikti jāpiemin, ka aiz darbu idejām stāv viss, kas kā pieredze iepriekš uzkrāts gan tēlniecībā, gan savas iekšējās pasaules apzināšanā. Ļoti būtiski manu formas izjūtu un vērtību kompasu radošajās izpausmēs ir veidojusi praktiskā pieredze. Kopš 2012. gada Amerikas Savienotajās valstīs esmu piedalījusies sakrālās tēlniecības projektos: sešus un deviņus metrus augstām statujām mālā, vēlāk atlejot tās bronzā, vai darbs pie pavisam miniatūrām, juvelieriski smalkām sakrālajām skulptūriņām.

-Kā nonācāt līdz mākslai?

-Es piedzimu tēlnieku ģimenē, mamma gan vēlāk pievērsās glezniecībai. Bērnībā piedalījos mākslas konkursos, un atceros, ka biju ieguvusi apbalvojumus, kas cēla pašapziņu. Radoši izpausties vienmēr bija kaut kas, kas nāca viegli, dabiski. Bija arī laiks, kad domāju, ka mākslu kā profesiju neizvēlēšos. Sešpadsmit gados jau nolēmu, ka vēlos iestāties Mākslas akadēmijā. Nospraudu sev mērķi un sāku iet vienlaikus sagatavošanas kursos Mākslas akadēmijā, Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (turpmāk tekstā “Rožos”) un vēl privātstundās, lai trenētu prasmes zīmēt.

Ar pateicību atceros, ka gleznotāja un pasniedzēja Baiba Vegere kādā nodarbībā man teica: “Nāc, stājies sākumā uz Rožiem!” Es toreiz nodomāju, ka diez vai tur tiktu. Tomēr nolēmu kārtot iestājeksāmenus un ar augstāko rezultātu tiku uzņemta uz otro kursu. Vēlāk sapratu, tas bija viens no labākajiem lēmumiem, jo tur ieguvu ļoti vispusīgus pamatus mākslā.

Rozīšus absolvēju ar diviem diplomdarbiem: gan tēlniecībā, gan glezniecībā. Labu laiku nevarēju izvēlēties, interesēja abi. Mākslas akadēmijā stājoties, jau sajutu, ka tēlniecība man ir tuvāka, tomēr apgūt glezniecību turpināju arī līdztekus studijām Tēl­niecības nodaļā. Vēlāk bija aptuveni piecu gadu posms, kad jutos pazaudējusies savā radošajā ceļā. Tomēr tagad redzu, ka nožēla par šo posmu radījusi arī kādu ieguvumu – sapratni, ka katra diena ir kā sēkla tam, kādi augļi būs ievācami nākotnē, lai vēlāk būtu gandarījums, nevis nožēla par izniekotu laiku un iespējām.

-Kas iedvesmo, kas dod stimulu radīt jaunus darbus?

-Mani iedvesmo cilvēki, kuri savā darbībā sasnieguši augstu darba kvalitāti, tie var būt mūziķi, uzņēmēji un citi, kas sevi atdevuši tam, ko dara, kas caur savu ceļu sasnieguši dzīves gudrību. Īpaši iedvesmo, kad redzu citos spēju būt godīgiem, patiesiem, autentiskiem.

Nesen, pēc kāda deju konkursa apmeklējuma, sev jautāju, no kā ir atkarīgs, ka viena uzstāšanās, lai gan tehniski sarežģīta, mani iekšēji neaizskar, bet citai piemīt kas tāds, kas līdz sirds dziļumiem, līdz pat asarām aizkustina. Savā ziņā tas, kā mani aizskāra deja, bija ļoti pozitīvs dzinulis, lai paplašinātu izpratni arī savā jaunākās personālizstādas “Trejdeviņi” veidošanas gaitā. Izstāde vēl līdz janvārim apskatāma Pedvāles Izstāžu zālē.

-Vai varat sevi iedomāties citā profesijā?

-Es varētu iedomāties sevi dažādās lomās, bet tikai fantāziju līmenī, jo tēlniecība un māksla ir tas, kur sevi jūtu vislabāk. Vēl man skolas laikā bija doma, ka es varētu kļūt par rakstnieci. Do­māju, talanti mums katram iedoti unikāli un norāda virzienu, kurā plūst tā straume, kuru vērts izmantot.

-Kas, jūsuprāt, ir skaistākais cilvēkā?

-Cilvēkā ļoti daudz kas var būt skaists, grūti nosaukt vienu īpašību. Pirmās nāk prātā dzirkstošas acis, veselīgs dzīvīgums, sirsnība, patiesa interese, godīgums, dzīves gudrība, autentiskums, mīlestība pret dzīvi.

-Ar ko saistās Adventes laiks? Ar ko tas īpašs tieši jums? Kā plānojat aizvadīt svētku dienas?

-Šis laiks kā noskaņa, kas virmo pilsētā, man saistās ar omulību, kaut ko sirsnīgu, bet dāvanu un mārketinga kults, kas cauraudzis svētkus, šķiet ļoti samākslots. Es esmu vairāk vasaras un saules cilvēks. Vērtēju, ka pārdomas par sev būtiskāko, iedziļināšanās sevī ir process, kas notiek visu cauru gadu, bet gadu mija, Adventes laiks var būt tam kā atgādinājums. Vislabāk patīk sirsnīgi vakari jaukā kompānijā, ziemas sniega baudīšana slēpojot, esot pie dabas, kā arī priecājos par iespēju ceļot.

-Gada nogale cilvēkiem allaž ir sava veida atskaites punkts. Vai arī jums ir kādi plāni nākamajam gadam, ieceres, ko vēlaties īstenot?

-Man ļoti patīk Jaunā gada gaidīšana, kad pie galda izstāstām savas apņemšanās, vēlmes, sapņus jaunajam gadam. 2025. gadā es vēlētos tuvoties saviem sapņiem mākslas ceļā, turpināt attīstīt to, kas jau iesākts, iespēju vairāk ceļot saistībā ar profesionālo darbību un vairot ienākumus caur to. Vēlos savus darbus izrādīt plašākām auditorijām, arī ārpus Lat­vijas robežām, gribētu gūt un izmantot jaunas iespējas šajā ceļā. Veltīt uzmanību un laiku pašattīstībai, sevis izglītošanai un veselībai.

-Varbūt ir kāds novēlējums lasītājiem?

-Vēlos novēlēt veselību – visās tā izpausmēs. Lai dzīve ir jēgpilna un darbi, domas būtu kā sēklas, kas nes gandarījumu. Darba process pie skulptūrām ir veids, kurā esmu atklājusi, ka piedzīvoju patiesu jēgu savai eksistencei, man pat grūti to mazāk dramatiski pateikt, jo, veidojot savus darbus, es patiešām gūstu kaut ko sev ārkārtīgi nozīmīgu, nepieciešamu. Tādēļ tiem, kas sevi vēl meklē, es no sirds novēlu atrast talantu un caur to pilnveidoties, dalīties ar pasauli.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ilze Liepa - kopš piecu gadu vecuma teātrī

05:51
04.12.2025
129

“Cēsu Mazais teātris” sevi pieteica 2019.gadā ar iestudējumu “Antālija”. Latvijā jaunu profesionālu mazās formas teātri izveidoja aktrise Ilze Liepa, kura līdz tam bija redzama uz Valmieras teātra skatuves. Aktrise piepildīja pirms kāda laika radušos ideju par savu teātri. Ilze pastāsta “Druvai” gan par Cēsu Mazā teātra aktu­alitātēm, gan pakavējas atmiņās par tapšanas vēsturi un savu […]

No Kanādas atgriežas uz dzīvi Cēsīs

05:03
03.12.2025
624
1

Liene Sestule pēc 15 gadu ilgas prombūtnes Kanādā atgriezusies dzimtajā Cēsu novadā. Viņa “Druvai” atzīst, ka, atgriežoties pēc tik ilga laika, esot sajūta, ka viss atkal dzīvē jāsāk no jauna. Daudz šo gadu laikā esot mainījies, piemēram, banku sistēma. “Es it kā ne mirkli nepārtraucu kontaktus ar Latviju un katru gadu braucu šurp. Tomēr, kad […]

Tieši drūmākajā gadalaikā spēt ieraudzīt dzīves skaistumu

05:00
02.12.2025
146

Ceļā uz veikalu iepirkties “Druva” sastop amatieti Anitu Daiju. Uz vaicājumu, kā klājas, Anitai nav citu domu, kā ar azartu teikt: “Ļoti labi!” Izrādās, viņa tikai pirms nepilna mēneša devusies pelnītā pensijā un vēl ir kā apreibusi no brīvības sajūtas. Anita aizvadītos gadus strādājusi par sētnieci, tīrījusi Ģikšu pagasta centru, visus galvenos celiņus. “Esmu ļoti […]

Ceļā pretim gaismai un brīnumam

05:55
01.12.2025
241

Svētdien Pirmā Advente. Sākas pārdomu laiks un ceļš pretī Ziemassvētkiem, pretī gaismai. Par notikumiem apkārt, sevis meklējumiem, atvērtību saruna ar evaņģēliski luteriskās baznīcas Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas un Apšu – Lodes draudžu mācītāju Andri Vilemsonu. -Par Adventi, Ziemas­svētkiem jau krietnu laiku skandē lielveikali, reklāmas, atgādina dažādas labdarības akcijas. -Tā bijis vienmēr. Mana dzīves filozofija – vislabākā diena […]

No notīm līdz emocijām

05:35
28.11.2025
43

Dainis Skutelis un viņa lielākā radošā loma Pirmo reizi Latvijā ir skatāms Franca Lehāra meistardarbs, operete “Džudita”, mīlas stāsts par kaislīgu satikšanos un šķiršanos, kad Džuditas mīļotais Oktāvio dodas karā. Operete atklāj kaisles, likteņa, mīlestības un arī nodevības spēku. Lai gan darbu iestudējusi starptautiska komanda, operetes teksti un dziesmas ir latviešu valodā. Izpirkta un skatītāju […]

Aukstajam laikam šuj siltas segas

06:32
27.11.2025
449

“Milzīgs paldies mammai Skaidrītei, kas mani vienmēr atbalstījusi, un māsai Ingai, viņa man ir bijusi paraugs un palīdzējusi virzīties uz priekšu,” sarunā par uzņēmējdarbību šuvējas arodā būtiskāko uzsver Ilvija Tīrone-Gabrānova, akcentējot, ka ģimenes atbalsts vienmēr ir bijusi viņas stiprā aizmugure. Ilvija dzīvojusi un dzīvo Cēsu novadā, izņemot periodus, kad mācījās Rīgā un kādu brīdi mitinājās […]

Tautas balss

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
29
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
31
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Veidenbauma prēmijai jāatgriežas Liepā

08:27
23.11.2025
35
Literatūras cienītāja raksta:

“Izlasīju “Druvā”, ka Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad pasniegs Cēsīs, ne Liepā, kā tas bijis tradicionāli. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Tieši tas, ka pagodinājuma pasniegšanas ceremonija gandrīz 60 gadu notiek dzejnieka dzimtajā pagastā Liepā, ir īpašā pievienotā vērtība. Tā ir kā visu Veidenbauma novadnieku novērtējums literātam, Veidenbauma prēmijas saņēmējam. Cēsīs un Cēsu Izstāžu namā notiek […]

Atbildība arī gājējam

08:26
22.11.2025
29
Cēsniece V. raksta:

“Agrāk bērniem skolā mācīja satiksmes noteikumus. Atceros, ka teica: “Pirms šķērsojiet brauktuvi, vispirms paskatieties pa kreisi, pēc tam pa labi, vai nebrauc kāda automašīna. Tikai pēc tām ejiet pāri ielai.” Un tas attiecas ne tikai uz vietām, kur nav gājēju pārejas, bet arī tur, kur tās ir. Taču tagad bērni un jaunieši vispār neskatās, vai […]

Sludinājumi