Dzeja, kas liek aizdomāties. Vistālāko ceļu uz pasākumu Cēsīs bija mērojusi liepājniece un Liepājas dzejas slama uzvarētāja Linda Skranda, kuras dzejoļi drosmīgi skar sāpīgus jautājumus un notikumus, ar kuriem katrs saskaramies. FOTO: Iveta Rozentāle
Novembra izskaņā Rīgas Latviešu biedrības namā norisinājās Nacionālais dzejas slams, kurā piedalījās dzejnieki, kas bija iekļuvuši kādā no 11 sezonas dzejas slamu fināliem, arī no dzejas slama Cēsīs un festivālā “Veidenfests”.
Decembrī Cēsīs, mākslas telpā “Mala”, notika viens no dzejas slamu pēcfināla pasākumiem, kurā savu dzeju runāja reģionu dzejas slamu finālisti un uzvarētāji no visas Latvijas. Ar katru dzejnieku iepazīstināja kustības organizētājs Kaspars Lielgalvis. Pateicoties tieši viņam, pirms teju piecpadsmit gadiem Latvijā daudz aktīvāk sāka veidot Dzejas slama literāro lasījumu sacensības.
Talita, kas piedalījās Cēsu dzejas slamā, dzīvo Pociemā. “Malā” viņa bija izvēlējusies četrus dzejoļus par līdzīgu tēmu: “Man pasākuma dienā bija tāds “zaļš” noskaņojums, uzvilku smuko zaļo kleitu un gribējās nolasīt zaļos dzejoļus, kas bija gluži kā no vienas sērijas. Man patīk mežs, lietus un ļoti, ļoti migla. Saliekot dzejoļus secīgi, iznāca kā tāds viens rudens miglainais rīts. Tiesa gan, pēdējais no tiem bija par lapsēnu, kas guļ nobraukts, bet tāda jau tā dzīve ir. Tāds skumīgi skaists dzejolis.”
Arī Valters Liberts, kas bija piedalījies festivālā “Veidenfests”, “Malā” bija izvēlējies četrus, bet nesaistītus dzejoļus: “Pirmais dzejolis man ir svarīgs, jo ir par Preiļu konceptuālistiem, kas ir man tuva dzejas kustība, bet plašākā sabiedrībā, tai skaitā man līdzi braukušo slameru lokā, nepietiekami zināma. Šo dzejoli man bija svarīgi nolasīt, lai kāds pajautātu:“Kas tur ar tiem Preiļiem?” Otrais dzejolis vairākās daļās ir viens no maniem jautrākajiem un izvēlēts tieši priekam. Tajā tēma ir par dzīvniekiem, un man paveicās: kad lasīju dzejoli, garām gāja kaķis, kurš man pastāstīja vēl vienu dzejoļa daļu – haiku. Trešo izvēlējos, jo nebiju ar to vēl uzstājies un pasākums bija labs iemesls to izmēģināt un pieslīpēt. Savukārt pēdējo dzejoli par desmit klusumiem izvēlējos, jo runājām par to mašīnā, braucot uz slamu. “Mala” gan izrādījās pietiekami skaļa vieta, ar klusumiem bija grūti – būs jābrauc uz Cēsīm ar šo dzejoli uzstāties atkal!”
Vistālāko ceļu uz pasākumu Cēsīs bija mērojusi liepājniece un Liepājas dzejas slama uzvarētāja Linda Skranda. Viņa Lielajā dzejas slamu finālā Rīgā ieguva godpilno otro vietu. Arī viņa lasīja vienu no saviem jaunākajiem darbiem: “Dzejolim ir jāļauj izskanēt, lai varētu just, kā tas rezonē. Otrs dzejolis bija kā daļa atvadās no vecmāmiņas – par jautājumiem, ko nepaspēju viņai uzdot. To izvēlējos, jo pasākumā bija dalībnieki, kas iet līdzīgam posmam cauri. Un trešais dzejolis tapis krietni senāk, tas ir veltījums Liepājai, pilsētai, no kuras nāku.”
Gan Talita, gan Linda “Malā” bijušas vairākkārtīgi. Viņas atzina, ka tā ir vieta, kur ir radoša un silta atmosfēra. Talita teic: “Te vienmēr ir ļoti patīkami. Vairākus dzejniekus satiku trešo reizi, bet sajūta, ka esam pazīstami jau krietni senāk.” Linda piebilst: “Tiešām žēl, ka atnāca tik maz cēsnieku, pasākumā piedalījās dzejnieki no visas Latvijas, un dzejoļi bija ļoti baudāmi. Iespējams, ir lieli aizspriedumi par dzeju, mēs dzīvojam mītos un obligātās literatūras traumās, tādēļ daļa cilvēku nedod iespēju dzejai – bet vajadzētu. Patiesībā šādi pasākumi, īpaši dzejas slami, ir ideāls veids, kā atgriezties pie dzejas tiem, kuri ikdienā nelasa vai neraksta. Šeit dzejoļi ne vienmēr ir klasiski poētiski, bet arvien ir metaforām bagāti, ritmiski, uzrunājoši par sociāli izaicinošām tēmām.”
