Nupat bija tā skaistā iespēja noskatīties latviešu režisora izcilo animācijas filmu “Straume”. Kopā ar bērniem gaidījām, kad varēsim filmiņu redzēt, un mums palaimējās divkārt, jo ne tikai izdevās noskatīties šo skaisto animācijas darbu pirmssvētku noskaņās Briseles vecpilsētā, bet arī paša režisora Ginta Zilbaloža klātbūtnē.
Jau pirms filmas bija skaidrs, ka režisora veikums ir kaut kas unikāls, par to liecināja daudzās atzinības un apbalvojumi no augsta līmeņa kino kritiķiem visā pasaulē. Ir milzīgs saviļņojums un gandarījums, zinot, ka mūsu pašu, latviešu, talants, kurš praktiski nelielā komandā ir radījis izcilu animācijas šedevru, varētu par savu veikumu saņemt prestižās Oskara un Zelta Globusa balvas. Vismaz uz to cer visi filmas fani un atbalstītāji, tostarp es, jo ticu, ka starp nominantiem “Straume” jeb angliski “Flow” to ir pelnījusi visvairāk.
Filmā ir ielikta dvēsele – tas nu ir absolūti skaidrs, un pēc seansa pats režisors sarunā ar klausītājiem to arī atzina. “Pamatā visam ir vienkārši kaķa bailes no ūdens, plūdi – ir tāda šo baiļu pārspīlēta forma. Filmā dominē ideja par spēju sadarboties, būt daļai no komandas, kas faktiski ir vēstījums pašam sev, jo, strādājot pie šī projekta, man nācās iemācīties veiksmīgi līdzdarboties ar citiem,” tā sacīja G.Zilbalodis.
Ideja stāstam režisoram radusies jau vidusskolā, iedvesmojoties no sava kaķa. Arī suņa tēls filmiņā balstīts uz viņa esošo četrkājaino draugu. Vārdos pat grūti aprakstīt sajūtas, kas pārņem, apzinoties, ka cilvēks ar savu talantu un iekšējo mērķi radīt kaut ko skaistu, kas varbūt pašos pirmsākumos nemaz nav guvis citu atbalstu, var tikt tik tālu un aizkustināt pat cilvēkus, kuriem līdz šim, iespējams, pat nav bijis zināms par šādu emociju gammu sevī.
Filma liek aizdomāties: par mums neietekmējamu spēku nospiedumu dzīves notikumos; par nejaušām iespējām un par prasmi tās saredzēt; par neatpazītiem draugiem; par prasmi uzticēties, spītējot šaubām un nedrošībai; par ticību saviem spēkiem un spēju būt nesavtīgiem. Par katra unikalitāti un individualitāti, kuras visas kopā var radīt brīnišķīgu rezultātu. Par ticību. Sev un kaut kam augstākam.
Režisors atzina, ka viņam projekts ir noslēdzies, pats vairs filmu skatīties nevar un to nedara, domās un darbos jau ir nākamajā projektā. G.Zilbalodis atklāja, ka viņu jau paguvušas uzrunāt pāris lielās animācijas studijas, bet viņš plāno turpināt darbu kā neatkarīgs animācijas veidotājs, jo tas dod vairāk brīvības radošumam un savas vīzijas īstenošanai bez ierobežojumiem. Visā filmas laikā daudzviet skan emocionāli piesātināta, dvēseliski sulīga mūzika, par ko pats režisors atzina – mūzika tapusi vienlaikus ar filmu, jo mūzika ir tā, kas viņam devusi idejas, un daudzas ainas ir radītas tikai mūzikas iespaidā. Un tas ir skaisti, jo mūzika ir dziļi aizkustinoša, pārpasaulīga, arī tā ir Ginta Zilbaloža kopdarbs ar komponistu Rihardu Zaļupi.
Katram, kas vēl nav paguvis redzēt “Straumi”, iesaku to izdarīt. Starp citu, nu ar meitām esam kļuvušas par tik lielām filmas fanēm, ka pat esam iegādājušās filmas oficiālos baltos T kreklus ar skaisto kaķi. Lai komandai izdodas tikt pie Oskara, Zelta Globusa un jauniem, skaistiem projektiem, un panākumiem tajos!
Komentāri