Jaunpiebalgas Gaujas rūķi rada brīnumus pasākumos un grāmatā

Brīnumainais Gaujas rūķu ciems atrodas Jaunpiebalgā – dabas saimniecībā “Lielkrūzes”. Tajā jau desmit gadus rosās un čakli gatavo pārsteigumus vairāk nekā ducis smaidīgu un nebēdnīgu rūķu, lai tieši dienās pirms Ziemas saulgriežiem dāvātu neaizmirstamu piedzīvojumu  – “Ziemas pasaka ar Gaujas rūķiem”.

Tad ikviens – mazs un liels – var baudīt Piebalgas dabu, sasildīt punci ar uz ugunskura vārītu zupu un gardu tēju, mieloties ar cukurraušiem    un mandelēm, radīt eglīšu rotājumus, doties rotaļās, jokoties un vizināties zirga kamanās, tā pavisam nemanāmi notverot Ziemassvētku sajūtu.

Un, kā jau īstā rūķu ciemā, katram rūķim ir ne tikai savi darbi un pienākumi, bet arī niķi un stiķi, kas šo gadu laikā noveduši līdz dažādiem jautriem un arī pamācošiem atgadījumiem. Lai rūķu prieka, jautrības un brīnumu sajūtu nestu tālāk pasaulē, izdota sirsnīga bērnu un ģimenes grāmata “Gaujas rūķi. Brīnumi nekad nebeidzas”.

Grāmatas tekstu, sajūtu un ilustrāciju autore ir Ilze Kārkliņa, kas daudzu gadu garumā rūķu sai­mē zināma kā rūķenīte Dzirk­stelīte. Viņa “Druvai” atklāj, ka rūķi var palīdzēt radīt prieku un ieraudzīt brīnumu, tieši tāpēc piedalās pasaku pasaulē. “Ne vienmēr ir viegli atrast laiku, it sevišķi, ja ir ģimene un vēl saimniecība, bet, kad satiekamies tuvu un tālu atbraukušie, nopietnie un ne tik nopietnie, kas visi esam gatavi uzvilkt rūķa cepuri, pikoties, lēkāt, smieties un rotaļāties, lai vienkārši dotu citiem prieku, kad redzu, ka citi pieaugušie, kuri ir atbraukuši līdzi saviem bērniem un sākumā teic, ka pastāvēs maliņā, pasākuma laikā lec iekšā rotaļā un nopietno seju rotā milzīgs smaids, tad zinu, kāpēc es un mēs visi to darām!”

Katrs rūķa tēls, kas aprakstīts grāmatā, ir patiesi darbojies vai joprojām mīt Gaujas rūķu ciemā. Gaujas rūķi ir gluži latviski,    katrs kamzolītis šūdināts pašu rokām, piemeklējot dabas krāsas: sūnu paklāja silti zaļgano, priedes mizas brūngano un brīžam rudo, cepures vienmēr    nedaudz ar sniegu nobārstītas. “Un katram rūķim ir sava smarža. Es, piemēram, visbiežāk smaržoju pēc ugunskura dūmiem. Ir rūķi, kas smaržo pēc tikko no krāsns izvilktas piparkūkas, un ir tādi, kas smaržo pēc noslēpumiem. Taču vispār rūķi ir ļoti atklāti un patiesi,” rūķu būtību atklāj grāmatas autore, “katrā rūķī ir kaut kas no konkrētā cilvēka personības un cilvēkā no rūķa, stāstos šīs abas dabas ir apvienotas, jo viena otru papildina.”

Ko dara rūķi, gatavojoties Ziemassvētku laikam? “Tin sūnu bumbas, lasa čiekurus, stāda eglītes un mīca mīklu piparkūkām, lai gada nogalē dažas dienas paši vērtu vaļā rūķu ciema vārtus, stāstītu brīnumainākos stāstus un izceptu smaržīgākās piparkūkas. Par to rakstīju arī grāmatā, jo tā ir stāsts par visiem mums – kādi bijām un esam šo desmit gadu laikā,” saka I.Kārkliņa. “Sākotnēji tā vairāk bija domāta bērniem, jo viņos ir ticība brīnumiem un viņi tos ļoti gaida. Un grāmatiņa ir kā vēl viens brīnums, ko piedzīvot. Bet rakstot jutu, ka daudz kas der arī pieaugušajam, kurš straujajā skrējienā ir aizmirsis, kā ir vienkārši priecāties. Priecāties par sniega pārsliņu, par putnu, kurš atlido, un saulīti, kas no rīta pamodina. Mēs esam aizmirsuši, kā priecāties par šķietami neko. Grāmatā aprakstīts, ka rūķi brauc arī ciemos uz vietām, kur pazudis prieks. Nevar taču atstāt cilvēkus skumīgus, tāpēc viņi steidzas, lai prieku cilvēkos atkal dabūtu iekšā un lai prieks vairotos.”

Rakstot grāmatu, Ilze sapratusi, ka viss atnāk īstajā brīdī: “Vēl pirms diviem gadiem biju citāda nekā tagad. Bet pirms gada atvērās manas sirds durvis, aiz kurām mīt īpaša dzirkstelīte, kas ļauj stāstus no atstāstiem, kā mums ir veicies, pārvērst par īpašu vēstījumu.”

Grāmatas autore ir Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas absolvente. Tur mācoties, atklājusi akvareļa burvību, bet grāmatas gan savā dzīvē esot maz lasījusi: “Arī rakstot šo, nevēlējos lasīt citus darbus par rūķiem, jo nezināju, vai tad varēšu uzrakstīt. Bet iekšējā sajūta radīja pārliecību, ka būs.”

Ilze Kārkliņa siltu paldies sa­ka arī mājiniekiem: “Nav vienkārši sadalīt sevi visās lomās un saprast, kurā    tagad būt – mammas, saimnieces, rakstnieces. Un tad saproti, ka ik pa brītiņam būsi kaut kas no tā visa. Bija reizes, kad ņēmu burtnīcu un gāju uz siltumnīcu, jo tā bija telpa, kur neviena nebija – sēdēju un rakstīju. Tāpēc paldies manējiem, kas izturēja šo laiku.”