Pelēkais, drēgnais, tumšais laiks rada sajūtu, ka Veļu laiks turpinās, lai gan pēc latviskām tradīcijām Mārtiņos tas beidzas un sākas Sala laiks. Vēlajā rudenī šķēpi tiek lauzti par to, cik daudz bērnu svin importēto Halovīnu un cik maz latviskos Mārtiņus un Miķeļus. Šogad Halovīnā lija, bija pavisam nemīlīgs laiks, bet pilsētā visur bija redzami bērni, pusaudži, jaunieši. Parasti tādos laikapstākļos uz ielas ir reti kāds, ja nu jāpiedalās skrējienā vai orientēšanās pasākumā. Bet te bērni paši labprātīgi iet aukstumā un padara savu ikdienu atšķirīgu.
Jāatzīst, Halovīnā reizēm baidos atvērt durvis, jo nezinu, kāds tēls pretī raudzīsies, bet bērnu izdoma ir brīnišķīga: kāds pats izkrāsojis seju, lai līdzinātos savam iemīļotākajam varonim, cits izvēlējies kaut ko, viņaprāt, ļoti baismīgu. Taču izrādās, nemaz tik briesmīgs viņš neizskatās. Bet es aizdomājos, ka īstenībā mūsos katrā mīt kaut kas mazāk vai vairāk no tā, ko varētu saukt par briesmoni. Un man rodas jautājums, ja mūs tik ļoti biedē bērni, kas saģērbušies par baisām radībām, cik patiesi varam sev atzīst, ka mūsos katrā tāds ir. Un arī elle pēc dzīves nemaz nav vajadzīga, bieži vien mēs to spējam radīt tepat, zemes virsū. Diemžēl. Tāpēc man šķiet, ka vairāk vajadzētu satraukties par to, ko mēs paši, pieaugušie, darām, jo arī šausmu stāsti, baisās multfilmas un līdzīgs piedāvājums, kas atrodams internetā, ir pieaugušo radīts. Kādu piemēru rādām bērniem? Par to gan ir vērts satraukties vai vismaz aizdomāties.
Šobrīd eju cauri skumjam dzīves brīdim, man Veļu laiks turpinās un jebkuri svētki šķiet pilnīgi neiederīgi. Bet vai tāpēc citi nevar priecāties, svinēt, dzīvot dzīvi? Reizēm izskatās, ka mums gribas noteikt – tad drīkst priecāties, bet tad nedrīkst. Taču nevaram skumt un būt laimīgi pēc grafika. Kamēr kādā ģimenē ir priekpilns notikums – ir piedzimis mazulītis vai svinētas kāzas-, tikmēr citā ģimenē ir skumjas, jo aizgājis tuvinieks. Un tas viss notiek vienlaicīgi pat vienā ģimenē. Savukārt ir kultūras, kur raud, kad piedzimst bērns, jo viņam priekšā grūtā zemes dzīve, bet bērēs priecājas, jo cilvēks beidzot dodas mājās. Un arī par to, kam notikt pēc zemes dzīves, attieksme mainās – savulaik visiem latviešiem bija pilnīgi pašsaprotami, ka tuvinieku gulda zemes klēpī, tagad nereti izvēlas kremāciju un piepilda aizgājēja vēlmi viņa pelnus izbērt konkrētā vietā. Mūžībā aizgājušo piemin nevis kapos, bet jebkurā mirklī. Un šeit pat nav runa par dažādām paaudzēm, atšķirīgi domā arī viena vecuma cilvēki. Tāda ir dzīves mainība.
Bet viens ir pilnīgi skaidrs – mēs visi reiz piedzimstam un pavisam noteikti visi arī aiziesim no dzīves. Un tas, ko šeit izdarām, kas mums ir svarīgs, ir mūsu katra atbildība.
