Darba vide, drošība un attiecības

“Ne visu var ierakstīt likumos,” saka  SIA “WSC” valdes loceklis, vecākais darba aizsardzības speciālists Artis Ceriņš.

Viņš daudzos uzņēmumos, ne tikai Vidzemē, sniedz darba aizsardzības pakalpojumus, māca un atgādina par drošību darbā, skaidro, ka no paviršības līdz nelaimei ir vien mirklis. Saruna arī par darba vidi, darba devēja un ņēmēja attiecībām, kādas ikdienā novērotas.

-Katrā uzņēmumā, organizācijā vai iestādē jābūt atbildīgajam par darba drošību. Darba devējs izvēlas, vai par to atbildēs kāds no pašu vidus, mācīsies kursos, vai atbildību uzticēt sertificētam darba aizsardzības speciālistam.    Darba aizsardzības pakalpojumu sniedzējus kontrolē Valsts darba inspekcija, kas ir Labklājības ministrijas pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde.   Man ik pa pieciem gadiem jāatjauno sertifikāts, katru gadu ir  ISO sertifikācija. Likumos notiek grozījumi, jāseko, jāzina.
Gan darba devēji, gan ņēmēji aizvien nopietnāk ievēro Darba aizsardzības likumu. Pirms gadiem tas vairāk bija sajūtu līmenī. Tagad darba devēji gādā, lai darbinieki ir apmācīti un nodrošināti ar nepieciešamo darbam dažādos gadalaikos.

-Runājot par  darba aizsardzību, saskaras darba devējs un ņēmējs, pienākumi un atbildība.

-Varu droši teikt, ka darba devēji, ar kuriem strādāju, neuzskata, ka darba aizsardzība ir tikai pārbaudītājiem, kuri jāpārliecina, ka viss kārtībā. Uzņēmēji domā par darbiniekiem, lai viņiem patīkama, droša vide, lai būtu nodrošināti ar nepieciešamo. Diemžēl ne visi darba ņēmēji to novērtē. Darba devējs iegādājas augstas klases darba aizsardzības līdzekļus, tērē naudu, lai strādnieks darba vietā negūtu kādu kaitējumu, bet darbinieks tos neizmanto. Tas ir stāsts par darba ņēmēja atbildību vispirms pret sevi, tad    uzņēmēju, kurš visu darījis, lai būtu droši. Piemēram, strādnieks strādā ar augstas klases instrumentu, kam ir putekļu nosūcējs, bet viņš to neizmanto. Apkārt krājas putekļi, cilvēkam rodas vai saasinās veselības problēmas.

-Ilgus gadus strādājot darba aizsardzībā, varat droši teikt, ka  uzņēmēji aizvien nopietnāk domā par vidi, kurā strādā darbinieki, viņu nodrošinājumu.

-Noteikti. Un atkal jāsaka, ka diemžēl strādājošie nenovērtē. Kaut vai neizmanto veselības apdrošināšanas polises. Tās nav lētas, bet darbinieks saņem par brīvu. Kādā uzņēmumā strādājošie ļoti gribēja polises. Pēc gada vērtēja, cik tās izmantotas, rezultāti pārsteidza. Mazāk par 20 procentiem bija izmantojuši visas apdrošināšanas piedāvātās iespējas, tikpat nedaudzas, bet 60 procenti nemaz. Iznāk, ka daudzi no tiem, kuri uzstāja, ka polises vajadzīgas, ka darba devējam tās jāpērk, nemaz tās neizmantoja.

-Darba devēji zina, kādai kārtībai jābūt uzņēmumā, ar ko jānodrošina strādājošie. Vai to zina arī darbinieki?

-Savas tiesības viņi zina. Tie, kuri slinkāki, arī mēģina izmantot iespēju nestrādāt.

-Kad darbā notiek  nelaimes gadījums, publiski parasti izskan par tiem, kuros kāds zaudējis dzīvību.

-Nelaimes gadījumi notiek. Pēdējos gados tos vairāk reģistrē un izmeklē, agrāk gan uzņēmēji, gan darba ņēmēji centās izvairīties. Pārsvarā nelaimes notiek neuzmanības dēļ. Kāds darbinieks  27 gadus bija darījis vienu un to pašu darbu pie iekārtas, paš­pārliecinātības dēļ guva rokas traumu, jo sadomāja kaut ko izdarīt   ātrāk. Piemēram, iekārtā kaut kas ieķeras, strādnieks, to neizslēdzot, cenšas novērst iemeslu. Nemeklē kāpnes, lai uzkāptu, pakāpjas uz krēsla un nokrīt.

Reiz kādā uzņēmumā visi noklausījās darba drošības instruktāžu, parakstījās, ka ievēros. Pēc pusstundas iegāju cehā, kur vīrs zāģēja metālu. Aizsargbrilles noliktas blakus. Jautāju, kāpēc  iepriekš tērēju laiku un stāstīju par drošību darbā. Atbilde bija: “Aiz­mirsās.” Tā ir vispirms necieņa pret sevi, tad darba devēju. Katra nelaime atstāj sekas veselībai. Visu varam nopirkt – tehniku, instrumentus -, bet ne acis, rokas.

Ja tiek secināts, ka darba devējs visu nodrošinājis, bet strādājošais nav izmantojis, tad nelaimē pats vainīgs. Trauma jau ir sods. 90 procenti negadījumu darbā notiek paša darbinieka neuzmanības, bezatbildīgas rīcības dēļ.

-Tuvojas slidenais laiks, ejot uz darbu vai mājās, gadās gūt traumas.

-Ja negadījums notiek ceļā, tas nav saistīts ar darba vidi. Ir jābūt uzmanīgam, jānovērtē ceļš vai trotuārs. Cits jautājums, ja darba vietas pagalmā strādājošais paslīd, gūst traumu, tad vērtē, kāpēc tas notika, vai pagalms bija nokaisīts, kā tas tiek uzturēts.

-Līdz ar attālinātā darba iespējām daudzi strādā mājās.

-Darba aizsardzības speciālistam tas rada sarežģījumus, jo nespēj kontrolēt, kādos apstākļos darbinieks strādā: sēž pie galda vai uz dīvāna ar datoru klēpī. Mājās strādājot, darba vietai jābūt atbilstoši iekārtotai –    piemērots apgaismojums, galds, krēsls. Lai pēc pāris gadiem darbinieks nav sabojājis redzi, lai nav muguras problēmu. Manā pieredzē nav bijis nelaimes gadījumu un arī neesmu dzirdējis, ka kāds cietis, strādājot mājās. Un jāteic, pamazām aizvien vairāk darbinieku atgriežas darba vietās.

- Pēdējos gados Latvijā strauji palielinājies diagnosticēto arodslimību skaits, ne tik strauji, bet pieaudzis arī arodslimnieku skaits.   

-Iedzīvotājiem ir vairāk informācijas, viņi kārto dokumentus, gūst atzinumus, ka darbā sabojājuši veselību. Viņi rēķina, ka no valsts saņems naudu un vēl arī algu. Tas gan nav tik vienkārši. Pēc nelaimes gadījuma darbā vai konstatētās arodslimības dēļ Vese­lības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija  nosaka darbspēju zaudējuma apjomu, sākot no 25%.  Bieži vien cilvēki nesaprot, ka valsts atmaksā darbaspējas zaudētos procentos. Daudzi iedomājas, ka saņems pabalstu un turpinās strādāt pilnu slodzi. Tā nav. Darba devējs nedrīkst nodarbināt darbinieku uz pilnu slodzi, ja viņam darba nespēja ir, piemēram, 40 procenti. Tad darba slodze jāsamazina par 40 procentiem. Bieži vien uzņēmumā nav iespēju piedāvāt mazāku slodzi un nav arī cita darba, tad nākas darbinieku atlaist. Nereti ir gadījumi, kad, vēloties turpināt strādāt savā uzņēmumā pilnu slodzi,    darbinieks atsakās no piešķirtās atlīdzības par darbspēju zaudējumu. Tad arodārsts vērtē, vai viņš    drīkst strādāt pilnu slodzi.

Bieži vien cilvēki neizprot, kas ir arodslimība.  Ne jau visas slimības iegūst darbā, bieži vien tās ir bērnībā, jaunībā iegūtu traumu sekas. Ja uzņēmumā strādā desmit un vairāk gadu, var iegūt arodslimību, bet ne pāris gados. Katrs taču zinām, cik daudzi faktori ietekmē veselību.

-Darba ņēmēji savas tiesības aizstāv, bet uzņēmēji bieži vien ir nepasargāti.

-Tā diemžēl ir. Nereti uzņēmējs noslēdz līgumu ar darbinieku, sakārto dokumentus, jaunais strādnieks iziet darba drošības instruktāžu un sāk strādāt, bet nākamajā dienā pasaka, ka darbs nepatīk. Uzņēmums    iztērējis laiku, varbūt izsniedzis darba apģērbu, kuru taču citam vairs nedos. Darba devēji pret to nav pasargāti. Tāpat kā pret alkohola lietošanu darba vietā. Diemžēl aizvien nelaimes gadījumi notiek alkohola reibumā.   

-Katrā darbavietā ir iekšējās kārtības noteikumi, tajos skaidri rakstīts, ka nedrīkst darbavietā lietot alkoholu.

-Darbavietā nedrīkst lietot alkoholu un citas apreibinošas vielas, kā arī nedrīkst ierasties pēc to lietošanas. Bijis, ka darbinieks dzērumā sēdies pie stūres. Uzņē­mumam krava netika aizvesta, mašīna no policijas bija jāizpērk. Tie uzņēmumam lieli zaudējumi. Bijis, ka atlaižot nesamaksā visu, lai kaut nedaudz segtu zaudējumus. Darbinieks vēršas inspekcijā, uzņēmējam jāsamaksā. Vie­nīgi var vēsties tiesā. Darba ņēmējs vienmēr tiek aizstāvēts, tāda ir tradīcija. Pamazām, bet ļoti lēni situācija tomēr mainās, un arī darba ņēmējam ir  jāuzņemas atbildība.

-Zinot darba drošības noteikumus, vai pašam sadzīvē arī gadās ko izdarīt, kas tiem neatbilst?

-Jā, esmu arī pats bijis paviršs. Vajadzēja kāpnes, paņēmu tās, kas tuvāk, un nošļūcu pa sienu zemē. Ne reizi vien, kad esmu jautājis, kāpēc kāds muļķīgi rīkojies, jo zina taču, ka nav pareizi, atbilde parast ir: “Nezinu.” Par sevi varu teikt to pašu.

-Vai krīt acīs, kur nav ievērota darba aizsardzība?

-Dažkārt jā. Pie privātām mājām sastatnes bieži vien ir īsti meistardarbi, sakrauti no kastēm, dēļiem.

-Ko labprāt darāt brīvajā laikā?

-Ja ir māja, darāmā nekad netrūkst. Uzspēlēju volejbolu, agrāk bija autosports.