Bērzaines pamatskolā Cēsīs aizvadītajā sestdienā (12.10.) bija kā bišu spietā. Dažādu paaudžu bijušie audzēkņi, pedagogi, darbinieki satikās, lai kopā kavētos atmiņās par gadiem, kas pavadīti šajā sarkano ķieģeļu ēkā.
Gadu gaitā izglītības iestādei vairākkārt mainījies nosaukums, bet tas nav ietekmējis te iegūt pamatu dzīvei un labu izglītību. 1954.gadā dibinātā Cēsu sanatorijas Meža skola šogad atzīmē 70 darbības gadus, un salidojums bija reize, kad satikties.
“Te sāku strādāt 1954.gadā. Iekārtojām telpas. Pirmajā gadā skolai bija tikai trešais stāvs, pārējā ēkā vēl bija Skolotāju institūts. Ēdnīca mums bija kopīga,” atceras Vija Krancmane. Viņa Meža skolā bija gan audzināja, gan skolotāja, gan direktora vietniece. “Sākumā noteikumi bija ļoti stingri. Tā kā te mācījās bērni, kuriem bija nopietnas elpošanas problēmas, skola reizē bija arī kā iestāde, kur uzlabot veselību. Pirmajos gados arī mēs, pedagogi, valkājām baltus virsvalkus,” pastāsta V.Krancmane un piebilst, ka viss darba mūžs pavadīts Bērzainē un ir gandarīta, ka skolai tagad ir Bērzaines vārds. Modrīte Skrastiņa skolā strādājusi 40 gadus. “Te bija kā ģimenē. Reizēm mazajiem bērniem, uzrunājot skolotāju, paspruka: “Mamma.” Cits mēnesi netika mājās. Te mācījās bērni no visas Latvijas, pat no Ventspils, Daugavpils, Ludzas,” stāsta skolotāja un uzsver, ka strādājusi draudzīgā kolektīvā.
Gundega Ventiņa pāršķirsta albumus. Ar tiem nokrauti vairāki galdi. Albumos skolas vēsture gadu desmitos. “Svinu 50 gadu jubileju, kopš esmu pabeigusi šo skolu. Gan jau atradīšu arī sava laika bildes,” viņa saka, uzsverot, ka ar skolu saistās siltas un jaukas atmiņas. ”Biju tā kā aizvainota, ka piecus gadus biju skolā, prom no ģimenes. Tagad varu teikt, ka tas bija labākais vecāku lēmums, lai ļautu man augt, attīstīties, redzēt vairāk nekā tikai lauku dzīvi. Esmu skolotāja. To sirds siltumu, ko te sajutu, sapratni, ka katrs bērns ir vērtība, nevis izglītojamais, visu mūžu esmu centusies nodot saviem skolēniem,” pastāsta absolvente. Ar prieku G.Ventiņa atklāj, ka uz salidojumu no autoostas nākusi kājām, jo šo ceļu aizmirst nevar. “Iegāju baznīcā, pasēdēju. Atceros, kā skolotāja manu klasi atveda uz baznīcu un pats baznīckungs iznesa lielu grāmatu greznos vākos. Tas bija pārsteigums, aizliegtais auglis, sapratām, ka visiem to nerāda, par to jāklusē,” atmiņās kavējas G.Ventiņa.
Gatis Adiņš ir skolas 1986.gada absolvents. “Vairs nav dārzniecības, gravā taciņas aizaugušas, bērni staigāt neiet. Taču skolas sajūta nevar pazust, te piecus gadus mācījos,” stāsta Gatis un uzsver, ka skola iedevusi pamatu, tālāk bijis viegli mācīties, bet iemācītā disciplīna dzīvē ir nenovērtējama.
2003.gada absolventi Vilnis Iekļavs, Vineta Līkuma, Lauris Lazda satikušies skolas pagalmā. “Paši tīrījām tāfeli, telpas, no cūku kūts uz siltumnīcu nesām vircu, malku vedām, rakām kartupeļus un vēl daudz ko darījām. Uzskatu, ka mēs šodienas bērnus apzogam,” savu skolas laiku vērtē Vilnis, bet Vineta uzsver: “Te iemācījāmies disciplīnu un patstāvību. Tālāk vidusskolā bija ļoti viegli, jo bija labas zināšanas.” Atceroties skolas laiku palaidnības, viņi atklāj, kā reiz piektdienas rītā visa klase aizmukusi no stundām, skolotāja viņus noķērusi autoostā. “Kur gribējām mukt, neatceros, laikam jau ātrāk gribējās tikt mājās,” bilst Lauris. Vilnis atceras, ka toreiz katram sevi cienošam puikam bija jāvar apiet apkārt skolai pa maliņu starp pagrabstāvu un pirmo stāvu, jāspēj noteikts attālums noiet uz rokām, ja nevarēja, citi neņēma bariņā. “Tas bija skaists laiks. Prieks satikties,” uzsver Vineta.
Visu priekam gan absolventi, gan tagadējie audzēkņi bija sagatavojuši koncertu “No sirds uz sirdi”. To vadīja absolvents Emīls Lukjanskis. Jānis Logins bija sarakstījis skolai veltītu dziesmu. 1987.gada absolvents Andris Bikovskis bija sarūpējis dāvanu visiem salidojuma dalībniekiem – 13 tortes. Katru, kurš todien pabija Bērzaines pamatskolā, turp aizveda vēlēšanās atkal pabūt bērnības skolā, satikt tos, ar kuriem kopā daudz piedzīvots.
Komentāri