Sestdiena, 23. novembris
Vārda dienas: Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds

Dzīvot sitamo instrumentu raibajā pasaulē

Anna Kola
06:41
21.10.2024
44
Guntars F

Guntars Freibergs. FOTO: no albuma

Oktobra izskaņā Vidzemes koncertzālē “Cēsis” gaidāms skaists audio – vizuāls notikums, kas iecerēts kā laikmetīgās mākslas spogulis ar mūzikas un vizuālās mākslas sintēzi; kā baudījums ausīm un acīm.

Izcilais sitaminstrumentālists Guntars Freibergs klausītājus tajā priecēs kopā ar Juri Āzeru. Par dzīvi mūzikā, sitaminstrumentu raibo pasauli un brīvā laika pavadīšanas veidiem saruna ar
GUNTARU FREIBERGU.

-Par gaidāmo koncertu “Rituāli” Cēsīs – ko klausītāji var sagaidīt no šī pasākuma?

-Vispirms gribu teikt, ka Cēsīs jau esmu spēlējis daudzkārt. Ne velti ar kolēģi Juri Āzeru esam Cēsu koncertzāles rezidencē. Vienmēr ir prieks atgriezties, īpaši liels prieks par sadarbību ar koncertzāli – ļoti profesionāla komanda, gan radošā, gan administratīvā. Ļoti tuvs arī repertuārs, kas izskan koncertzāles pasākumos. Runājot par pašu gaidāmo koncertnotikumu, tas nebūs koncerts vārda klasiskajā izpratnē, bet tā būs mākslas performance, īpaša pieredze. Tas būs baudījums gan ausīm, gan acīm, sajūtām kopumā.
Atskaņosim grieķu komponista Jaņņa Ksenaka mūziku. Viņš ir unikāls komponists, vienlaikus arī arhitekts. Arī viņa mūzika atspoguļo matemātisko domāšanu, viņa darbi, līdzīgi kā arhitektūras veikumi, ir futūristiski, pat utopiski. Kā pretnostatījumu un vienlaicīgi vienojošo faktoru koncertprogrammā atskaņosim latviešu komponistes Annas Fišeres mūziku. Ja Ksenakis iemieso algoritmus, matemātisku precizitāti, tad Fišeres mūzika ir spontāna, improvizēta, mirkļa uzplaiksnījumu iespaidu caurvīta. Viņu abu darbus vieno grieķu tematika. Abu komponistu daiļrades zemtekstos atrodama arī garīgā tematika. Koncertprogrammu papildinās Annas Fišeres dzīvesbiedra mākslinieka Miķeļa Fišera scenogrāfija. Mums būs ārvalstu viesi – Zviedrijas flautiste Anna Petrini un lietuviešu sitaminstrumentu zvaigzne Pāvels Ginters. Tas tiešām būs mītisks, mistisks koncertnotikums.

-Kā rit jūsu mūziķa ikdiena?

-Ilgu laiku esmu pavadījis ārzemēs, bakalaura grādu esmu ieguvis Strasbūras Mūzikas un dejas konservatorijā, maģistra grādu Lincas Antona Bruknera universitātē, bet papildināju zināšanas arī Briseles Karaliskajā konservatorijā. Pēdējos desmit gadus vairāk darbojos Latvijā un reģionā, bieži darbojos Lietuvā un arī citviet ārvalstīs.

Strādāju pedagoģiskajā jomā. Pēdējos desmit gadus esmu pasniedzējs Ventspils Mūzikas vidusskolā, Mārupes Mūzikas un mākslas skolā. No šī septembra esmu pasniedzējs Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Daudz koncertēju, uzstājos daudzviet Latvijā. Mana ikdiena ir ļoti piesātināta ar koncertiem un projektiem, par ko esmu ļoti priecīgs un pateicīgs, jo šis patiešām ir mans sirds darbs.

-Saprotu, ka bērnību esat pavadījis Valkas pusē. Pastāstiet par savu ceļu mūzikā!

-Vietā, kur beidzas manu vecāku īpašums, ir robežstabs Igau­nijai. Valkā pagāja bērnība, tur mācījos. Nāku no mūziķu ģimenes. Vecāki mani astoņu gadu vecumā aizsūtīja mūzikas skolā, kur tēvs bija skolas direktors un mamma – vijoles spēles skolotāja. Ar instrumentu izvēli bija interesanti – pats vēlējos mācīties saksofona spēli, tēvs gribēja, lai mācos trombonu, bet mamma bija tā, kas ievirzīja sitamo instrumentu spēlē. Esmu par to ļoti priecīgs, jo pats domāju, ka jebkura cita instrumenta apguvi es, visdrīzāk, būtu pametis pusceļā.

Sitamo instrumentu ir tik daudz un dažādu, arī iespēju caur tiem izpausties žanriski un stilistiski. Sākumā, protams, nebija tā, ka man ļoti, ļoti patika mācības mūzikas skolā. Atskārsme par to, ka man padodas, ka patīk, nāca 10, 11 gadu vecumā, kad bija pirmie lauri konkursos. 13 gadu vecumā no Valkas devos uz Rīgu, lai mācītos Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā. Vēl gadu vēlāk devos uz Maskavu, lai gadu mācītos tur. Tas nāca kā daļa no iegūtās 2.vietas balvas starptautiskā konkursā bērniem “Riekstkodis”. Tolaik tas bija liels notikums mūzikā, ja vajadzētu salīdzināt, tad teiktu, ka kaut kas mērogā līdzīgs “Eirovīzijai” šodien, tikai bērniem un klasiskajā mūzikā. Konkursu arī translēja televīzija. Tā nu ieguvu iespēju veselu gadu bez maksas mācīties Maskavas Centrālajā mūzikas skolā. Tā nebūt nebija joka lieta, jo šī izglītība tolaik maksāja brangu naudu. Tur strādāja arī pasaulē slavens pedagogs Marks Pekarskis.

-Vai nebija bail tik jaunam, 14 gadu vecumā, doties prom uz citu valsti?

-Tas mani šodien izbrīna, ja salīdzinu sevi tolaik ar mūsdienu jauniešiem. Iespējams, mūsdienu jaunieši ir nedrošāki, bet mani tolaik nekas no tā nebiedēja – ne braukšana no Valkas uz Rīgu vienam, ne došanās uz Maskavu nelikās kaut kas briesmīgs un satraucošs. Zināju, ka tā ir iespēja, tur ir perspektīvas nākotnes izaugsmei. Tagad, strādājot ar audzēkņiem, atskāršu, ka viņiem ir svarīgi atrasties savā komforta zonā. Bet noteikti to nevaru vispārināt – jaunieši ir dažādi.

-Runājot par sitamajiem instrumentiem, vai iespējams caur tiem izpaust sevi, emocijas, izjūtas?

-Noteikti. Sitamie instrumenti ir daudz universālāki par jebkuru citu instrumentu grupu. Ir ļoti plaša skaņdarbu izvēle, jo varam atskaņot gan emocionāli ekspresīvus, emocionāli piesātinātus, gan ritmiski matemātiskus darbus. Uzskatu, ka tieši uz sitamajiem instrumentiem var izspēlēt visas emocijas, domas un idejas, fantāzijas lidojumus īstenot vēl labāk nekā ar jebkuru citu instrumentu.

-Kā minējāt, ir daudz un dažādu instrumentu, vai ir kāds, ko varat izcelt, ar ko patīk strādāt visvairāk?

-Vienu instrumentu nosaukt nevaru. Lielāko vērtību redzu instrumentu kopumā. Savulaik, studiju gados, noteikti vismīļākais instruments bija marimba. Tur patiešām varēja izspēlēt visas savas emocijas, sevišķi romantiskās. Tas ir melodisks, harmonisks instruments ar plašām tehniskajām iespējām.

-Cik lielā mērā mūzika aizņem ikdienu? Vai ir arī brīži, kad gribas pašam pabaudīt citu spēlētu mūziku, aiziet uz koncertu kā klausītājam?

-Jāteic, cilvēks, kas nav tik cieši saistīts ar mūziku kā es, noteikti to nesapratīs.

Mūzika paņem līdz pat 15 stundām dienā. Tāpēc ir ļoti retas reizes, kad gribas kādu mūziku paklausīties pašam. Kad ir tā, ka dienu tik ļoti aizpilda darbs, kas saistīts ar mūziku, tad patiešām vairāk gribas izbaudīt klusuma brīžus. Vienlaikus caur darbu es arī apmierinu savu vispārējo kāri pēc muzikālā baudījuma. Reizēm arī ģimenē ir domstarpības par to, kad sieva, piemēram, brīvdienu rītos vēlas paklausīties mūziku, es par to ļoti nepriecājos (smaida).

-No praktiskās puses – vai sitamie instrumenti visur jāvadā līdzi? Tas noteikti nav viegli.

-Jā, sitamo instrumentu daudzums loģistikas jomā noteikti ir problēma. Ar to ir jārēķinās. Pašam visi instrumenti ir jānes. Ar kolēģiem nereti smejamies – uz koncertu atbraucu pirmais un aizbraucu pēdējais, jo paiet krietns laiks, kamēr visu sanesu, salieku un pēc tam arī novācu. Tas prasa arī fizisko varēšanu.
Dažkārt smejamies arī par to, ka tad, kad koncerts ir beidzies, sākas īstais darbs – visus instrumentus novākt. Savējo instrumentu, protams, nekad nevar būt par daudz – nekad nevienam nebūs visi sitamie instrumenti, jo tāds jēdziens vienkārši neeksistē. Tas nav vienkārši, bet tāda ir šī darba specifika.

-Noslēdzot sarunu, vai jums arī ir kādas brīvā laika aizraušanās?

-Visu brīvo laiku cenšos veltīt savai ģimenei. Man ir trīs brīnišķīgas meitas, sieva, mēs kopā daudz ceļojam. Man patīk iepazīt dažādas kultūras, citu atmosfēru. Tas rada daudz jaunu iespaidu un uzlādē nākamajiem darba cēlieniem.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Cienīt laika nospiedumus

06:44
22.11.2024
26

Atjaunotais Uzvaras piemineklis Cēsu centrā    ir līdz šim arhitekta Imanta Timermaņa vērienīgākais darbs. Par Atmodas gadu notikumiem un šodienu saruna ar SIA “Arhitekta Imanta Timermaņa birojs” vadītāju. -Par pieminekļiem runā, diskutē, ceļ un nojauc arī šodien. -Šķiet, virziens aizgājis ne īstajās dimensijās. Andreja Upīša    pieminekļa zāģēšana ir muļķība. Ja ir kādi izteikti ideoloģiski […]

Viens bez otra nevaram nekādi

10:41
21.11.2024
322

Straupes pagasta bioloģisko zemnieku saimniecību “Eicēni” divi skoloti dārznieki Elita un Jānis Reinhardi nodibināja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Sāka tā romantiski – ar mazu siltumnīcu pie Elitas dzimtas mājām, kurā koši izauga izjukušās kopsaimniecības pamesti rožu stādi. Veidojot saimniecību, piedzīvota gan ziedēšana, gan ērkšķu dūrieni, un nu jau abi dārznieki ar […]

Katrā augā ir kas vērtīgs. Jāprot to izmantot

11:32
20.11.2024
34

Pastāv uzskats, ka kaut kur tālās zemēs ir tie vērtīgie augi, kas veselību var ļoti pozitīvi ietekmēt. Patiesībā viss, kas ir vajadzīgs mums, aug tepat tuvumā, atzīst dabas velšu vācēja, aktīva ārstniecības augu pētniece un augu valsts izzinātāja ELITA MELNE. “Savs jaukums ir būt dabā arī šajā nosacīti drūmajā laikā, tas ļauj izjust zināmu pirmatnību. […]

Militārā tehnika – stāsts par Latvijas vēsturi

11:04
18.11.2024
21

Cēsniekam Lūkasam Matutim bija pieci gadi, kad televīzijā redzēja, kā brauc tanki. “Tas šķita kas tik liels un interesants,” ar smaidu atceras Lūkass. Jau padsmitnieka gados viņš sāka izgatavot dažādas tehnikas modeļus. Un, protams, arī tanku. Līdztekus arī izzināja Latvijas militārās tehnikas vēsturi. Cēsu muzejā šomēnes apskatāma viņa veidoto modeļu    izstāde “Latvijas militārās tehnikas […]

Kā ikdienas paradumi var uzlabot zobu veselību

19:03
16.11.2024
30

Ikdienas paradumi spēlē būtisku lomu zobu veselības uzturēšanā un var novērst daudzas mutes dobuma problēmas. Regulāra un pareiza zobu kopšana palīdz ne vien uzturēt skaistu smaidu, bet arī izvairīties no biežām zobārsta vizītēm saistībā ar infekcijām, kariesu un smaganu iekaisumu. Aplūkosim trīs vienkāršus ieradumus, kas var ievērojami uzlabot zobu veselību. Regulāra un pareiza zobu tīrīšana […]

Vai plastiskā ķirurģija patiesi ir ceļš uz pārliecinošāku ārieni?

19:00
16.11.2024
26

Šis jautājums, kas sākotnēji var šķist vienkāršs, patiesībā slēpj sevī vairākus aspektus, kas saistīti gan ar fiziskajām, gan psiholoģiskajām izmaiņām. Plastiskā ķirurģija ne vienmēr nozīmē tikai ārējas pārmaiņas – tā bieži ietekmē arī cilvēka pašpārliecību un kopējo dzīves kvalitāti. Daudziem pacientiem šīs izmaiņas ir ceļš uz harmoniskāku dzīvi, kurā viņi izjūt gan iekšēju, gan ārēju […]

Tautas balss

Vai svarīgākā ir domes vadība

11:01
21.11.2024
47
J. raksta:

“Pagājušajā “Druvas” numurā bija ziņa, ka Cēsu novada pašvaldība par labu darbu valsts svētkos apbalvo 50 darbiniekus. Neviens pagodinātais vārdā nebija nosaukts, bet domes priekšsēdētājs un viņa vietnieki gan minēti pilnībā. Vai tad tikai viņi pelnījuši tādu godu, citi ne,” neapmierinātību ar publikāciju izteica J.

Sveiciens glābējiem un policistiem

11:01
21.11.2024
14
13
Seniore raksta:

“Noskatījos dokumentālo filmu par ugunsdzēsēju glābēju darbu. Tajā bija uzskatāmi parādīti Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku pienākumi, reālas situācijas, kādās viņi strādā, ar kādu bīstamību jāsastopas un cik profesionāli viņi atrisina situācijas. Gribu novēlēt visiem, kas strādā šajā dienestā, veselību un izturību un visus sveikt svētkos. Paldies vēlos teikt arī Valsts policijai. Arī tas […]

Kur novilkt robežu

11:39
20.11.2024
31
Lasītāja raksta:

“Lasu, ka Cēsīs Leona Paegles ielai atjaunots Ģimnāzijas ielas nosaukums. Nosaukumā, protams, nav nekā slikta, taču, manuprāt, nav pareizi, ka mēs cenšamies aizslaucīt visu mūsu vēsturi. Šoreiz varbūt ne tik daudz par Cēsīm, bet kopumā. Nav jau neviens cilvēks ideāls, arī rakstnieki, mākslinieki. Katram savi un varbūt daudziem nepareizi uzskati, bet vai tāpēc viņu vārdi […]

Pilsoniska atbildība

11:39
20.11.2024
27
M.N. raksta:

“Paldies priekulietim Gundaram Muceniekam, kurš Lāčplēša dienas rītā Priekuļu birzītē pie piemiņas zīmes Kārlim Ulmanim nopļāva kūlu. G.Mucenieks nežēloja savu laiku un izmantoja arī savu trimmeri,” pastāstīja M.N.

Nevar atrast tualetes

14:54
13.11.2024
65
Seniore no kaimiņu novada raksta:

“Mēs, trīs kundzes astotajā gadu desmitā, no kaimiņu novada bijām ciemos Cēsīs. Izstaigājām pilsētu, vēsturiskās vietas. Kā jau ekskursijā, katrai bija līdzi ūdens pudele. Pienāca brīdis, kad, kā mēdz teikt, daba sauc. Tā kā man Cēsis zināmākas, vedu draudzenes uz Rožu laukumu, atceros, tam līdzās bija pārvietojamās tualetes. Aizgājām, bet nekā, to vairs nav. Un […]

Sludinājumi