Ausma Šilinska drošā gaitā aizsteidzas pa celiņu. Dienā divas stundas viņa velta nūjošanai.
“Nav pierasts nekustēties. Kaut mani gadi ir kā divi kliņģeri, cik varu, staigāju,” uzsver Ausma.
Viņa dzimusi Dzērbenē, te gājusi skolā, tad 65 gadi nodzīvoti Jaunpiebalgā, pirms trim atgriezās dzimtajā pagastā. “Dzīvē daudz kas noticis, tagad nūjojot varu domās pārlikt, atcerēties gan jaukās dienas, gan ne tik labos laikus,” teic dzērbeniete.
Ausma Dzērbenē sāka strādāt trikotāžas austuvē, tad to pārcēla uz Jaunpiebalgu. Viņai darbs patika, tā kļuva par jaunpiebaldzēnieti. “Vispirms austuve bija vecajās dzirnavās, tad uzcēla jauno cehu. Tur bija jauki, bija sporta zāle, balles rīkojām,” stāsta ilggadējā adītāja. 37 gados noadīti nesaskaitāmi zeķu pāri, jakas, bikses.
“Visa jaunība, skaistākie dzīves gadi un mana sirds pieder Jaunpiebalgai. Dejoju deju kolektīvā, spēlēju teātri, gāju saimniecēm palīgā klāt viesību galdus. Vienā vasarā biju deviņās kāzās. Vienīgais, kas man nepatika, bija trauku mazgāšana. Arī tagad nepatīk. Var taču saprast, ja agri no rīta bija jānomazgā 100 vai 120 šķīvji, glāzes, galda piederumi. Taču tas bija nieks, strādājām un ballējām!” atmiņās kavējas Ausma. Ilgus gadus viņa aktīvi darbojās pensionāru klubā “Harmonija”, cītīgi apmeklēja vingrošanas nodarbības. Savējie, bijušie darba biedri, nav aizmirsti, Ausma regulāri ar viņiem sazvanās, tad aprunājas par ikdienu un atmiņā ataust jaunība.
“Jaunpiebalgā dzīvoju skaistā vietā. Kalnā, kur baznīca, gāju uz koncertiem, man bija savs maršruts, pa kuru nūjoju, gāju pastaigās. Tās tagad ir atmiņas,” klusi saka Ausma.
Viņa atzīst, ka nu jau pieradusi jaunajā dzīvesvietā. “Vienai kļuva par grūtu, māja, kurā dzīvoju, veca. Tagad esmu pie māsas, viņa jaunāka par mani. Kaimiņi jauki, mājā centrālā apkure. Tikai jādzīvo!” stāsta dzērbeniete. Abas ar māsu kopj dārziņu, tajā šoruden bijusi bagāta raža. Un kā ziedējušas puķes! Ausma vien piktojas, ka kartupeļi slikti glabājas, mierinājums, ka par to sūdzas daudzi.
Vakaros Ausma paskatās seriālu “Mīlas viesulis”, bet ziņas gan negribas redzēt. “Kāpēc jākaro? Tas sāp. Arī atmiņas par laiku, kad tētis nomira un bija dienas, kad mājās nebija maizītes, kā atņēma visu izaudzēto labību. Mana paaudze to ir piedzīvojusi. Ļoti ceram, ka tas paliks tikai vēsturei un mūsu atmiņās,” pārdomās dalās Ausma un piebilst, ka labprāt pārlasa grāmatas, kuras kādreiz patikušas, palasa jaunākos žurnālus. Arī adāmadatas noliktas malā. Adītāja vien nosaka, ka mūžā tik daudz noadīts, tik daudzi dāvanās no viņas saņēmuši adījumus, ka ne saskaitīt.
“Ka varētu vairāk kustēties, būtu priecīga. Man patīk kustība. Arī tas, ka gar māju brauc mašīnas. Esmu pieradusi, ka apkārt vienmēr ir dzīvība,” saka Ausma Šilinska.
Komentāri