Provocēt uz radošumu

Strādāt atklāti, godīgi un motivēt jauniešus būt izciliem – saruna ar Cēsu Valsts ģimnāzijas (CVĢ) pedagogu MĀRI BUŠMANI.

Viņš ir viens no sešiem Latvijas pedagogiem, kuri šogad saņēma Ata Kronvalda balvu. Viņš ir aizrautīgs sava darba darītājs un spēj viegli rast kopīgu valodu ar jauniešiem.

-Par pieredzi, strādājot skolā. Vai ar mūsdienu jaunie­šiem/bērniem ir viegli strādāt?

-Esmu no tiem, kas teiks, ka mūsdienu jaunieši tādi paši jaunieši vien ir, kādi bijuši vienmēr. Protams, ir ārējie izaicinājumi, kas traucē, bet arī palīdz, – viedierīces.

Jaunieši – tas ir skaistākais skolā, jaunieši, īpaši tad, kad redzam, ka sadarbības rezultātā kaut kas izdodas. Patīkami arī tad, ja atnāk absolvents ar puķi vai satikts grib parunāties. Ir gadījumi, kad to, kas skolā noticis, novērtē tikai pēc laika. No jauniešiem arī uzzini, kas ir aktuāls. Nesen runājāmies par zīmoliem. Tagad zinu, kuri, pēc viņu domām, ir pieprasītākie.

-Dažkārt pedagogi atzīst – ar jauniešiem mūsdienās jāstrādā citādi nekā agrāk. Vai piekrītat? Kāpēc?

-Man šķiet, nekad citādi neesmu strādājis, vienmēr atklāti un godīgi. Un, ja darbā esam patiesi, tad, man liekas, jaunieši skolotāju pieņem.

Ja runājam par to, vai viegli būt jaunam, tad vēl viens izaicinājums, kas novērots pēdējos gados, ir identitātes meklējumi. Gan jau arī kādreiz bija, bet to slēpa. Man lielākais gandarījums CVĢ par jauniešiem, kas atsaucas sadarbībai, un tiem, kur redzi, ka ir jau izveidojusies personība. Kaut viņi spētu savu patstāvību, citādību saglabāt!

-Nesen saņēmāt Ata Kron­valda balvu. Esat viens no sešiem pedagogiem valstī, kas tika godināti par skolēnu motivēšanu sasniegt izcilību.

-Protams, saku paldies ģimnāzijas vadībai par izvirzīšanu, bet šo vai citas balvas ir pelnījuši daudzi skolotāji. Ar balvām, varbūt mazāk ar tām, kas pasniegtas par mūža ieguldījumu, ir tā, ka nozīme ir veiksmei, sakritībai. Arī šoreiz tā bija, lai gan, piemēram, pētnieciskos darbus esmu vadījis visu laiku, kamēr vien strādāju vidusskolā.

-Jūsu pārziņā ir kultūra un māksla kā priekšmets. Vai ir viegli jauniešiem radīt interesi par šīm tēmām?

-Daļa jauniešu šo programmu ir izvēlējušies mērķtiecīgi, lai gan viņu vidū ir arī tādi, kas, visticamāk, ir bēguši no fizikas un ķīmijas, bet, protams, ir arī otrādi – ar mākslas vai mūzikas skolas pamatiem. Cēsīs, kā vēroju, liela nozīme noteikti ir pamatskolai ar mūzikas virziena programmu. Ir daudz vairāk skolēnu nekā parasti, kas guvuši pamatzināšanas un prasmes mūzikā.

Mācoties kultūru un mākslu, noteikti jāatmet uzskats, ka tas ir viegli. Jā, ir skaisti, kad var salīdzināt dažādu virzienu un stilu darbus, bet, gatavojoties eksāmenam, jāzina visa garā notikumu hronoloģija no senajiem laikiem līdz mūsdienām, dažādu mākslu izteiksmes līdzekļi, jāprot tos saskatīt mākslas darbā, un jābūt arī prasmēm interpretēt, argumentēt.
Gribu pieradināt jauniešus dalīties: satiekoties pastāstīt, ieteikt to, ko iepriekšējā nedēļā lasījuši, redzējuši, klausījušies. Tā, lai kultūra kļūst par viņu apzinātu dzīves daļu.

-Kas pedagoga darbā ir visgrūtākais? Kas ir tas, kas dod lielāko gandarījumu?

-Visgrūtākais, manuprāt, vienmēr bijis dažādu birokrātisko normatīvu izpilde. Es ar to lielā mērā tieku galā, bet domāju, ka tas ir “nogalinājis” ne vienu vien radošu skolotāju. Personīgi daudz neesmu jutis, bet šā laika tendence ir arī tā, ka atsevišķos gadījumos vecāki pamāca skolotāju, kā vajag strādāt. Bet mēs taču neejam ne uz policiju, ne slimnīcu vai citu darbavietu un nemācām, ko un kā vajag darīt. Protams, var būt strīdus gadījumi, bet skola ir arī dzīves skola, kurā pašam bērnam, jaunietim vispirms jāmācās šos strīdus risināt. Lielāko gandarījumu rada jauniešu darītie darbi, ja tie ir patstāvīgi, oriģināli. Tad arī, visticamāk, kaut kas izdosies, ja pašam skolēnam būs motivācija. Es uz to, protams, varu provocēt, un to arī daru.

-Par skolotāja darbu. Kā dzīves ceļš aizvedis līdz darbam par skolotāju? Kā nonācāt CVĢ kolektīvā?

-Man jāatvainojas, ka tā īsti jau CVĢ kolektīvā neesmu, jo ģimnāzijā esmu tikai vienu dienu un labi saprotu, ka ikdienas darba smagumu nes visi tie kolēģi, kuri skolā strādā pilnu darba nedēļu. Es to cenšos kompensēt ar citiem darbiem, kas vajadzīgi ģimnāzijai – projektu, zinātniski pētniecisko darbu vadīšanu, ko varu darīt arī attālināti, gatavošanu filozofijas olimpiādei.

Mans darbs CVĢ laikam rāda dzīves apli, jo vidusskolas laikā mācījos Cēsīs, tautā tā sauktajā Alfrēdskolā, diriģentos, bet uz ģimnāziju ataicināja tās direktore Ina Gaiķe. Tā sagadījās, ka bija brīvas kultūras un mākslas stundas, savukārt manis ieteiktā kolēģe bija direktori informējusi, lai uzrunā mani. Tā lielā mērā tas patlaban Latvijā notiek – skolotāju trūkst, tad uzrunājam kolēģus tuvākos, tālākos novados.

Kad Latvijas Universitātē studēju maģistrantūrā, izvēlējos latviešu valodas un literatūras didaktikas apakšprogrammu – gadījumam, ja nāktos reiz nonākt skolā. Tā nonākšana skolā notika ļoti ātri – jau uzreiz pēc studijām Matīšu pamatskolas leģendārā direktore Austra Rušķe piedāvāja iet viņas vietā.

-Ar ko aizraujaties ārpus darba? Noteikti ir kaut kas, ko labprāt darāt brīvajā laikā.

-Atklāti sakot, ar mani ir diezgan traki, jo patiešām daudz laika pavadu darbos, bet varbūt tas ir arī skaisti, jo neveidojas rutīna. Sestdienas pamatā man ir Cēsu dienas, jo tad gatavojos stundām. Cenšos joprojām būt uz “tu” ar mūziku – dziedu kamerkorī. Braucu pats un organizēju braucienus kolēģiem uz teātra izrādēm.

Labprāt ceļoju, un ir citāda sajūta, ja varu ar jauniešiem dalīties un salīdzināt, piemēram, Vīnes operteātri ar Metropolitēna operu, kur esmu skatījies izrādes, vai Ufici galeriju ar mūsu pašu Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, kur ekspozīcijas ir pārskatāmi iekārtotas. Dzīvoju privātmājā, tāpēc daudz laika, cik iespējams, tiek pavadīts pie mājas, bet darbs Cēsīs man ir intelektuāls izaicinājums pašam – nākas lasīt, uzzināt daudz jauna.

-Kā vērtējat izglītības nozares situāciju valstī kopumā? Kas, jūsuprāt, ir vislielākā prioritāte, ko būtu nepieciešams sakārtot, uzlabot, mainīt?

-Ja mēs runājam par prioritātēm, tad, manuprāt, lielākā problēma jau tagad ir skolotāju trūkums, bet izglītība šajā ziņā nav vienīgā joma. Protams, to nosaka arī atalgojums un darba slodze, profesijas prestižs.
Skolotājs savā darbā it kā ir pietiekami brīvs, bet tajā pašā laikā tiek mērīts tikai pēc vienas pieejas, kas, iespējams, kaut kad mainīsies. Procesi izglītībā vienmēr būs mainīgi, tāpēc, manuprāt, jādara viss, lai primāri būtu autonomi un gudri skolotāji.

-Sarunu noslēdzot – vai ir kāds novēlējums skolēniem, pedagogiem?

-Es parasti jauniešiem novēlu būt kritiskiem, nebūt daļai no pūļa, bet būt drosmīgiem un patstāvīgiem, lai ar viņiem nevarētu manipulēt. Kolēģiem vēlu rast laiku un gribu sevi cienīt un tādiem doties arī pie jauniešiem.

Droši vien tas nav iespējams katru dienu, bet iesaku veikt “eksperimentu” – salīdzināt atšķirības, kad dodamies uz klasi priecīgi, atvērti un kad drūmi, nospiesti. Tāda būs arī klases reakcija jeb, ja ieklausāmies senču gudrībā: kā mežā sauc, tā atskan.