Dzejnieks, dabas bērns, sava ceļa gājējs – tāds ir MIKUS ROTAVOTS. Viņš ir cēsnieks, kas nu jau labu laiku dzīvo dabas ieskautā vietā netālu no Madonas, dzīvesveida kopienā Pērle.
Mikus paguvis izdot divus savas dzejas krājumus, drīzumā taps jau trešais. Kā pats saka, viņš ir kā tāds pūpēdis – lēns, nesteidzīgs, atklāts un patiess līdz galam. Ar viņu sarunājāmies par bērnību Cēsīs, ceļu uz Pērli un ego izpausmēm mūsdienu laikmetā.
-Esat cēsnieks, kas tagad dzīvo citviet.
-Esmu dzimis cēsnieks, Cēsīs pagājusi lielākā daļa dzīves. Nāku no vienkāršas ģimenes, esam trīs brāļi. Bērnība pavadīta uz Rīgas ielas, štābiņos pilsdrupās un vecpilsētas pagalmos. Te gan, jāatzīst, notika arī pirmās sastapšanās ar pilsētvides ne tik jauko pusi – tām lietām, par ko vecāki parasti brīdina savus bērnus, lai to nemēģina un nedara. Tēvam piederēja veikals, tad nu mājās stāvēja dažādas preces, ko dažkārt puiši nāca pirkt, tostarp arī cigaretes.
Bērnudārza gaitas pavadīju ēkā iepretim Pils parkam – tur, kur bērnudārza vairs nav. No tā laika daudz atmiņu. No bērnudārza Pastariņa skola, tad – Cēsu 1.pamatskola. Pēc tam sapratu, ka mācības mani neinteresē, bet jāmācās taču bija – turpināju skoloties Priekuļu tehnikumā. Tas laiks arī bija trakas jaunības pilns…
Jāpiemetina gan, ka es savā ģimenē sen esmu tāda kā zaļā vārna – esmu atšķirīgs, domāju citādi un tāpēc mazliet atdalīts, ja tā var teikt. Viedokļu atšķirības. Kopumā varu sacīt – esmu par mieru, tomēr domas par dažādiem pasaules notikumiem un lietām krasi atšķiras.
-Kontrastā bērnībai un vētrainajai jaunībai tagad dzīvojat pilnīgā mierā, dabas ieskautā vidē, prom no ierastā. Pastāstiet par to!
-Jā, dzīvoju Pērles mežos. Ceļš šurp vedis ar dažādiem līkumiem. Jāsaka, man vienmēr ir bijusi sajūta, ka esmu mazliet atšķirīgs no lielā vairuma. Atceros laiku, kad Cēsīs kopā ar draugiem gājām uz dažādiem pasākumiem, bet jau tad iekšējā balss teica – Miku, tas neesi tu!
Kad pasaulē nāca mans pirmais dēls, dzīve krasi pamainījās. Atceros, vecmāmiņa reiz stāstīja, ka bērnībā uz jautājumu par to, kas vēlos būt nākotnē, esmu atbildējis pavisam vienkārši – Dieva dēls. Bērnībā esmu daudz runājis par Dievu. Tas ir interesanti, jo nenāku no ļoti ticīgas ģimenes vai latvisku tradīciju ieskautas vides, kur tas būtu bijis aktuāli.
Arī šobrīd jāsaka, ka tā īsti nepieslienos nevienai reliģijai vai uzskatu sistēmai – nevaru teikt, ka visu noliedzu, bet nevaru arī teikt, ka visu nenoliedzu. Esmu tādā stāvoklī, kurā redzu, ka ir tik daudz dažādu patiesību un ir tik neiespējami zināt, kura ir tā īstā, vienīgā. Informācijas apjoms mūsdienās ir tik liels un tik ļoti nepārbaudāms! Varam saskarties arvien vairāk jaunām teorijām par cilvēku un pasaules eksistenci – simulācijas teorijām un citām. Jo vairāk to patiesību meklē, jo vairāk ir skaidrs, ka nav ne mazākās nojausmas, kā tad ir īstenībā.
Manī mīt milzīgs Neticīgais Toms, kuram visu laiku vajag pirkstu iebāzt tajās brūcēs, lai pārbaudītu. Bet uzskatu, ka mūsdienu pasaulē to nemaz nav iespējams izdarīt – kaut kā tā pa īstam pārbaudīt.
-Tomēr tagad dzīvē valda miers? Vai Pērle izrādījās tā īstā, liktenīgā vieta?
-Dzīvoju tādā vietā, kur nebija pilnīgi nekā – te bija meža noriņa, pat ceļa nebija. No pilnīgas nulles esmu uzcēlis māju, kura arvien ir mūžīgā pusgatavībā. Jau no paša sākuma man bija vīzija, ka mājiņa būs pa pusei zemē ierakta, pa pusei – virszemē. Kad atnācu uz Pērli, desmit mēnešus nodzīvoju pie kaimiņu meitenes Lindas. Mans ceļš šurp bija, kā jau teicu, ar līkumiem.
Esmu piecu bērnu tēvs – viens dēls dzīvo Cēsīs, otrs Valmierā, bet trīs pārējie dzimuši laulībā ar sievu šeit, Pērlē. Valmierā nodzīvoju aptuveni piecus gadus, bet kādu laiku pavadīju Bruknā. Nevienam neko nepasacīdams, vienā rītā vienkārši ņēmu un devos turp. Jāpiemin, ka tolaik man bija invaliditāte – tā bija diezgan smaga dzīves epizode. Izrauta gudrības zoba dēļ iekaisums aizgāja līdz mugurkaulam, nācās veikt nopietnu operāciju, pēc kuras ilgu laiku kreisā kāja bija paralizēta. Nācās no jauna mācīties staigāt.
Tas bija apjausmu pilns piedzīvojums manā dzīvē. Bruknā tie bija smagi četri mēneši. Tajā laikā bija viena doma – vēlējos sevi mainīt, zināju, manī mājo dēmoni, ar kuriem jātiek galā. Pēc Bruknas sapratu, ka esmu “normāls” cilvēks, ka jāsāk pienācīgi dzīvot. Atskārtu, ka varu izdarīt ļoti daudz – tikai jādara.
Iepriekš pieradis līst, šļūkt cauri dzīvei, nedarot normālus darbus, tikai piestrādājot. Sapratu, ka tas jāmaina. Taču pēc kāda laika, ko mēģināju pavadīt, esot “normāls”, tomēr sapratu – nē, pilsētas dzīve ar visu no tā izrietošo man neder. Te gan rodas jautājums, cik cilvēkam vajag? Tā pavisam atklāti, taču pavisam maz – jumtu virs galvas, siltumu un ēdienu puncī. Tad iepazinos ar Lindu – meiteni, kura faktiski mani aizveda uz Pērli. Viņa mani arī iepazīstināja ar kokļu meistaru Ģirtu Laubi.
Pirmajos desmit mēnešos, dzīvojot Pērlē, iztikai man bija vien invaliditātes pabalsts. Tad bija jāizlemj, vai vēlos to pagarināt. Sapratu, nē – es gribu justies vesels un dzīvs, iztikt bez slimības birkas. Stingri pieņēmu lēmumu – tas etaps ir noiets. Interesanti, ka pēc pāris dienām saņēmu Ģirta piedāvājumu kopā taisīt kokles. Tā aizsākās kopdarbs, esam jau ļoti daudz izdarījuši.
Drīz arī atnācu dzīvot uz zemes pleķīti, kur esam tagad. Interesanti, ka dienā, kad te pirmo reizi zemē iedūru lāpstu, lasīju Rainera Marijas Rilkes dzeju un apņēmīgi prātoju, kā taisīšu savu vientuļnieka māju. Un tajā pašā dienā es iepazinos ar savu sievu.
-Kas tad īsti ir Pērle? Kā saprotu, tā ir dzīve sava veida kopienā.
-Vārds “kopiena” man nekādi nesaistās ar to, kā mēs šeit dzīvojam. Jā, no vienas puses, tā ir tāda kopības sajūta, bet man gan vairāk gribas teikt, ka mēs esam tāda viensētu kopa. Katrs dzīvojam savā sētiņā, katram darāmas savas lietas, bet reizi pa reizi sanākam visi kopā uz kādiem svētkiem. Nezinu gan, vai tas ir kas atšķirīgs no citiem – tā taču ir visiem, vai ne?
Tajā pašā laikā noteikti esam citādi domājoši – esam pulciņš cilvēku, kas dzīvo katrs savā pasaulītē. Nesen visi satikāmies Vītolu ģimenes kartupeļu talkā. Tā bija tāda kopīgā laika pavadīšana un praktiskais darbs.
-Jūs arī rakstāt dzeju, ierunājat audio grāmatas.
-Jā, pats par sevi laikam varu teikt, ka vairāk esmu tāds cilvēks – mākslinieks. It kā praktisks, bet vienlaikus lēns un galīgi nepraktisks. Esmu tūļīgs – viss man notiek ļoti lēni, iedvesmveidīgi. Pelnīt naudu iztikai man prasa ļoti lielu piepūli. Jūtu vēlmi sevi izpaust, darboties radoši, bet ir ģimene, ir pienākums, pie kā arī turos. Es šo pasauli redzu tā, ka cilvēkam vajag tik maz – esmu ļoti vienkāršs. Bet, protams, bērniem vajag to, vajag šo, sievai savas vajadzības. Un tā tā dzīve rit uz priekšu. Ja noķeru iedvesmu, man ļoti gribas darīt to radošo lietu, neko citu. Bet akurātā naudas pasaule ne vienmēr ļauj sekot iedvesmas aicinājumam.
-Jūs arī dalāties ar video saturu sociālajos tīklos. Kā ar šo dzīves pusi?
-Jā, man gribas dalīties ar savām domām, redzējumu. Tā ir gandrīz tāda kā misijas sajūta. Vienlaikus esmu patiešām nezinošs par tehnoloģiju pasauli, grūti apgūt, izprast visas tās lietas. Protams, šī ir ego izpausme.
Pastāv uzskats – ego, tas jau ir slikti! Bet tā nav, nav iespējams iet garīgu ceļu, ja neesi kārtīgi izdzīvojis savu ego. Tas ir šīs pasaules instruments, kas mums ir dots. Tieši tam nododos – izmantoju sociālo mediju piedāvāto pasauli, lai dalītos ar sava ego ceļu. Man ļoti svarīgi ir būt atklātam. Pirmkārt, pret sevi, tad pret visiem pārējiem.
-Septembra izskaņā aizvadīta Miķeļdiena. Arī jūsu vārda diena. Vai to svinat?
-Teju katru gadu rīkoju vārda svētku talku, kas šogad nenotiek, jo jādodas uz kādu citu talku, pie labas paziņas savus 30 km uz Gulbenes pusi – Tirzas tuvumā. Vēl interesanti, ka teju katru gadu kāds man atgādina par vārda svētku tuvošanos, jo ne reizi vien esmu piemirsis par to.
Komentāri