Tomāti, tomāti un vēl tomāti

Anna Ķilla 45 gadus dzīvo Līgatnē, ir savs dārziņš, siltumnīca. “Visu mūžu kaut ko esmu audzējusi. Kad atgriezos no darba Anglijā, izdomāju, ka  gribu, lai man ir simts dažādu tomātu,” smaidot stāsta Anna. Pirms astoņiem gadiem sāka internetā meklēt padomus un sēklas. Pirms diviem gadiem sarīkoja izstādi, kurā līgatnieši varēja apskatīt 120 šķirņu tomātus.

Šonedēļ vairākas dienas kultūras namā izstādē varēja iepazīt jau 165 Annas audzētu tomātu šķirnes. Dažs apmeklētājs uz izstādi nāca vairākas reizes, lai gan kādu nosaukumu pierakstītu, gan prasītu padomu, gan vienkārši papriecātos par tomātu daudzveidību.

Līgatniete nosaka: “Tikai 165,” un atklāj, ka vajadzējis būt 240. Pārējo stādus iznīcinājusi vabole, tāda melna ar brūnu galvu. Izsūca augu sulu, dēsti iznīka, ne tikai tomāti, arī vairāki gurķi.  Līgatnietei par šo kaitēkli stāstījuši arī citi    dārzkopji. “Nezinu, kā ienāca prātā, nopirku etiķi un neatšķaidītu izlaistīju ap katru augu. Tā izglābu lielu daļu, bet daudzu šķirņu sēklu vairs nebija,” pastāsta tomātu audzētāja un piebilst, ka tagad, kad visu izvāks no siltumnīcas, ar etiķi apstrādās augsni.   

Vienā izstādē parādīt agro, vidējo un vēlo tomātu šķirnes ir izaicinājums. Annai arī tam rasts risinājums. Internetā redzējusi, ka ap tomātiem apliek ābolus, tad tie ātrāk gatavojas. Taču siltumnīcās āboli var piesaistīt peles, ūdensžurkas, circeņus, tāpēc ar šo paņēmienu jābūt uzmanīgam.

“Samalu ābolus, putru ielēju mucā, klāt pievienoju cukuru un raugu, pielēju ūdeni, nākamajā dienā bija ierūdzis. Citā traukā sagriezu ābolus, uzlēju ūdeni, vēlāk ar to atšķaidu raudzējumu. Iznāk gan labs mēslojums, gan veicina tomātu nogatavošanos,” viņa dalās pieredzē.

Tomātu audzētāja atzīst, ka gadu gaitā augi ir mainījušies. “Atceros, iestādīju tomātus, reizi nedēļā palaistīju, nekādi speciāli mēslojumi nebija vajadzīgi. Augi bija izturīgi. Jaunās šķirnes tādas nav, šiem augiem jādod daudz barības, citādi nīkuļos, slimos, tomātiem būs tukši vidi, neizaugs lieli. Aizvien vairāk selekcionāri krustojot rada jaunas šķirnes, tām ir zemāka imunitāte,” stāsta līgatniete un piebilst, ka mēslojumam izmanto kūtsmēslu granulas, lai samazinātu kaitēkļu ievazāšanu.          

Mēslojumam noder arī olu čaumalas, sīpolu mizas, bet zaļmēslojumam rudzi. Pavasarī, stādot tomātus, katrs dēsts tiek bagātīgi pabarots. Viņa gatavo mēslojuma maisījumu – uz 40 litriem ūdens pa diviem kilogramiem rudzu miltu, samaltu auzu pārslu, zirņu. To palej zem katra stāda.

“Kaitēkļu un slimību dārzos ir aizvien vairāk. Pavasarī nevar zināt, vai ar sēklām augsnē nepalaid kādu svešinieku. Pirms sēšanas tomātu sēklas uz pusstundu paturu kālija permanganāta šķīdumā,” stāsta Anna.

Tomātu ražas laiks beidzies. Saimniecei prieks par izaugušo. Katrs stāds neskaitāmas reizes apčubināts. “Man labāk garšo miltainie tomāti, saldie. Sarkanie ir skābāki, dzeltenie, zaļie, oranžie, rozā ir maigāki, arī tumšie. Man garšīgāka par Ananas nav, tie ir lieli, miltaini. Skorpion izaug vareni, vienam cilvēkam brokastīs par lielu. Tagad modē ķirš­tomāti. Tie ir dažādās krāsās, bet man vissaldākie ir Medus ķekars,” atklāj līgatniete.

Anna sēklas pērk no citiem audzētājiem, bet tādu, kuriem ir šķirņu kolekcijas, Latvijā nemaz nav maz. “Internetā ir ļoti liels piedāvājums. Audzētājiem ir katalogi, var skatīties, izvēlēties. Kāds tomāts iepatīkas, krāsa vai forma interesanta, pasūtu. Ga­dījies, ka nesaņemu, ko gribēju,” pastāsta Anna.

Izaudzēt tomātus ir precīzs un smags darbs, atgādina Anna. Jābūt precīzam kā grāmatvedim, lai nesajauktu šķirnes. Izstādē, stāstot par tomātiem, viņai par katru ir, ko teikt. Dažam tikai interesants izskats, bet bieza miza un tukšs vidus, cits pārgriežot atklājas kā glezna un uz sviestmaizes ir dekoratīvs.

“Man tomāti patīk tieši tāpēc, ka tie ir tik dažādi. Kad izstādē kopā daudz šķirņu, kā var nepriecāties,” gandarīta Anna un piebilst, ka līgatnieši ar interesi nāk apskatīties un arī parunāties. “Kā pati daru, varu pastāstīt,” bilst tomātu audzētāja.

Anna atklāj, ka nākampavasar sēs vien tos tomātus, kas pašai vislabāk garšo. Audzēt plašu kolekciju kļūst pārlieku smagi. Toties viņai jau ir citas ieceres. Vairāk audzēs zemenes. Un jau sākusi eksperimentēt, no sēklām izaudzējusi Rugen. “Martā lielveikalā nopirku svaigas zemenes no Spānijas, izgriezu sēklas, siltā ūdenī nomazgāju, uz pusstundu paturēju zilajos graudiņos, tad sasēju podiņā. Lēni auga, bet tagad jau stīgo, ogas bija lielas. Man patīk Kupčika-    plakanas ogas ar meža zemeņu garšu. Izaug liels cers, otrā gadā var ievākt līdz diviem kilogramiem ogu,” stāsta Anna.

Līgatnieši uzsver, ka tādu nemiera garu, tik darbīgu un rosīgu kā Anna Ķilla otru grūti atrast.