Satiekas divas valodas. Dzejas vakarā “Atkal šai rudenī...” Jaunpiebalgā dzeju runāja latvieši un ukraiņi. FOTO: no albuma
Ik rudeni arī Jaunpiebalgā izskan Dzejas dienas, pulcējoties piebaldzēniem, kuriem dzeja ir dvēseles valoda. Šogad Jaunpiebalgas Kultūras centra Velvju zālē aizvadītajā dzejas vakarā “Atkal šai rudenī…” skanēja dzeja latviešu un ukraiņu valodā.
Dzeja, mūzika, dziesmas un skaistais iekārtojums ar rudens ziediem un dārza veltēm radīja ģimenisku un emocionāli siltu noskaņu. Piebaldzēns Jānis Mājenieks jeb Slēģu Jānis šajā reizē bija aicinājis arī Piebalgas pusē dzīvojošos ukraiņus dalīties ar pašu rakstītu dzeju, tomēr cilvēki, kas apkaimē atraduši patvērumu no kara dzimtenē, izvēlējās lasīt sev nozīmīgā ukraiņu dzejnieka Tarasa Ševčenko dzejas rindas. Viņa dzejoli “Sapnis” Jānis Mājenieks atdzejojis arī latviešu valodā un nolasīja to pasākumā. Bet vienu no Mājenieka dzejoļiem ukraiņi atdzejoja dzimtajā valodā un nolasīja ukrainiski.
Pasākumā dzeju lasīja arī Valentīna Dzinēja, Liesma Liģere-Uķe un Mārīte Baldzēna. Bibliotēkas vadītāja Baiba Logina lasīja ar Piebalgu saistīto dzejnieku – Sarmītes Āboltiņas, Olgas Lisovskas un Imanta Ozoliņa – darbus. Muzikālo pavadījumu uz ģitāras un sintezatora spēlēja pasākuma dalībnieku bērni un mazbērni, dziedāja Anita Mišina. “Mūzika daudz deva pasākuma noskaņai, tas izdevās ļoti ģimenisks,” teic J.Mājenieks.
Viņš “Druvai” pastāstīja, ka piebaldzēni cenšas palīdzēt ukraiņiem, tāpat, kad vien iespējams, dzejnieks aicina viņus uz dažādiem pasākumiem: “Viena no ukrainietēm, ļoti gaiša kundzīte, ar savu vīru dzīvoja Harkivas apgabalā. Kad ģimenes mājai blakus trāpīja raķete, tā izārdīja arī vienu mājas stūri. Tad viņi paņēma savus piecus kaķus un suni un ar mašīnu atbrauca uz Latviju. Viņi nesatraucās par mantu, bet gan saviem mājas mīluļiem. Un, lai gan ar tādu skaitu mājdzīvnieku bija grūti dabūt dzīvesvietu, izpalīdzēja Rankas pagasts. Šobrīd ukraiņi ir labi iedzīvojušies, strādā un apmeklē pasākumus, tomēr nenoliedzami – viņi skumst pēc savas dzimtenes.”
