Pusotru mēnesi Cēsu Centrālās bibliotēkas direktores amatā ir Lāsma Vasmane-Mašina. Saruna par darbu savā kolektīvā, bibliotēku šodienu un nākotni.
-Mans darbs nav tikai Cēsu Gaismaspilī, tas aptver visas novada bibliotēkas un Cēsu Valdemāra bibliotēku. Rūpes jātur par 25 bibliotēkām, kopā esam vairāk nekā 50 darbinieku.
-Kāda bija pirmā problēma, kuru nācās risināt direktores amatā?
-Trešā stāva tualetē bija saplīsis papīra turētājs un vajadzēja tieši tādu, kas der piegādātajam papīram. Saimnieka bibliotēkā vairs nebija. No septembra ar saimnieciskiem jautājumiem nodarbojas pašvaldības Komunālā nodaļa, ar ēkas apsaimniekošanu “CdzP”. Tagad ar problēmām jāvēršas pie viena vai otra. Šonedēļ iesprūda durvis, Komunālās nodaļas darbinieki dažu stundu laikā salaboja. Par pagastu bibliotēku telpām rūpējas pagastu dienesti. No radošā darba esmu pārgājusi uz praktisko, tas ir izaicinājums, jo pēc dabas esmu mūzu ķērāja, māksliniece, mūziķe. Pamazām kļūstu praktiska.
-Vai novada bibliotēkas gaida kādas pārmaiņas?
-Vecpiebalgas bibliotēkai būs jurģi. Turpmāk tur strādās viens bibliotekārs. Divi darbinieki turpmāk būs vien Taurenē, jo tur bibliotekāres sniedz arī Valsts un pašvaldību vienotā klientu apkalpošanas centra pakalpojumus, un Priekuļos, kur ir daudz lasītāju un apmeklētāju. Doma bija Nītaures bibliotēku pārcelt uz pirmo stāvu, bet to nedarīs. Ieriķu bibliotēka nākotni saista ar bijušās dzelzceļa stacijas ēku, jo šobrīd esošās telpas ir par mazām. Priekuļu bibliotēkai ir brīnišķīgas telpas, nav nepieciešamības pārcelties, lai gan tāds piedāvājums ir.
Ja bibliotēkā ieiet, paņem grāmatu, tad nav vajadzīgas plašas telpas, bet aizvien biežāk cilvēki nāk uz bibliotēku strādāt. Arī mūsu bibliotēkas zāli cēsnieki izmanto katru dienu, pierakstās un rezervē laiku, lai klusumā vadītu sarunas, lekcijas, piedalītos apspriedēs. Tie, kuri strādā attālināti, izmanto iespēju un telpas bez maksas. Atnāk arī skolotājs ar skolēnu, te notiek konsultācija. Tā nav Cēsu, tā ir pasaules tendence, kad bibliotēkas izmanto ikdienas darbam. Te taču ir labāk nekā mājās virtuvē. Bibliotēka par nodokļu maksātāju naudu nodrošina pakalpojumu.
-Jādomā par nākamā gada budžetu, zinot, cik plāns pašvaldību maciņš.
-Vislielākā problēma visās Latvijas bibliotēkās ir naudas trūkums grāmatām. Pēdējos trīs gados atvēlētais finansējums mums nav mainījies, bet grāmatu cenas krietni palielinājušās. Vai pašval-dība varēs atļauties piešķirt vairāk naudas, lems deputāti. Patlaban nespējam nodrošināt lasītāju pieprasījumu. Savulaik pirkām trīs četrus vienas grāmatas eksemplārus. Zanes Daudziņas “Bērnudienas Komunālijā” ir ļoti pieprasīta, bibliotēkā ir divi eksemplāri, un 47 lasītāji gaida rindā. Ja parēķina, ka katrs izmantos atvēlēto laiku lasīšanai, tad pēdējam ir cerība tikt pie grāmatas pēc diviem gadiem Arī citās bibliotēkās uz grāmatu ir rinda. Tas ir šobrīd pieprasīts darbs, pēc diviem gadiem būs cits. Cilvēks grib lasīt šodien.
-Arī datortehnika noveco, tehnoloģijas attīstās.
-Par datortehniku rūpējas Cēsu Digitālais centrs – gan drošina, gan novērš ķibeles. Bibliotēkā ir e-prasmju konsultants. Šīs štata vienības pusslodzi nācās aizstāvēt. Digitālais centrs ikdienā nevar palīdzēt senioriem, kuriem ir specifiskas problēmas datora lietošanā. Viņi pierakstās uz konsultācijām. Konsultants ir programmētājs un zinošāks nekā bibliotekāri.
– Novada bibliotēkās brīvu vakanču nav?
-Nav. Darbinieki ir sava darba entuziasti, jo ne jau visas emocijas un gandarījumu var nopirkt par naudu. Tas ir sirdsdarbs, kadru mainība novada bibliotēkās ir maza. Pieredze ir svarīga, tāpat kā jaunas idejas. Esmu pateicīga vietniecei Skaidrītei Daņiļevičai, lietvedei Valdonei Priedītei, ilggadējām darbiniecēm un citām kolēģēm, katru dienu varu par dažādiem sīkumiem zvanīt iepriekšējai direktorei Natālijai Kramai, neļaujot baudīt pelnīto atpūtu. Man tas ir milzīgs bonuss, kāda nav katram jaunam vadītājam. Zinu citu kolēģu stāstus, un viņi uzsver, kā man paveicies – sakārtota bibliotēka, vide, labs kolektīvs. Direktore mani uzrunāja turpināt viņas iesākto, un kolēģi atbalstīja šo lēmumu, negribu pievilt.
1.gadā visām novada bibliotēkām, bet Centrālajai pēc gada ir akreditācija. Tā kā tagad esam kopā, tad, visticamāk, arī Centrālajai bibliotēkai tā būs nākamgad. Arī man tas ir liels izaicinājums, zinot, ka nekad nav bijis tā, ka kāda novada bibliotēka nav akreditēta. Bet citviet Latvijā tā ir bijis.
-Kāpēc kļuvāt par bibliotekāri?
-Ja tagad daudziem jauniešiem ir skaidra nākotne, man tā nebija. Skatījos uz pedagoģijas pusi, bet vecāki ieteica, ka bibliotēka varētu man derēt. Domāju, vecākiem par prieku jau varu dokumentus šīm studijām iesniegt, bet, kad tiku budžeta grupā, jautājumu vairs nebija. Atceros, pirmajās lekcijās nepārtraukti dzirdēju – bibliotēka, bibliotēka. Domāju, vai tiešām tagad visu dzīvi dzirdēšu šo vārdu, vai tas ir mans aicinājums.
Kad atgriezos Cēsīs un satiku paziņas, stāstīju, ka strādāju bibliotēkā, viņiem acis iepletās – ko tur dari, kas tas par darbu, kāpēc tur. Pēc gadiem, kad tā kļuva par Gaismaspili, dzirdēju komentārus – ak Dievs, to laimi, tu strādā vienā no skaistākajām Cēsu ēkām. Darbs jau nemainījās. Katrai mazai meitenei bērnībā ir sapnis izaugt par princesi. Es un manas kolēģes esam piepildījušas sapni – esam princeses mūsu Gaismaspilī.
Ēka brīnišķīga, uz darbu nākam ar prieku un darba stundas neskaitām. Darba laiks ir no desmitiem rītā līdz sešiem vakarā, bet jau pusdeviņos nāk bērnudārza grupas, vakarā ir kāds pasākums.
-Kā bibliotēkai pietrūkst?
-Nākamgad 17.februārī būs desmit gadi, kopš ēka atjaunota. Jau toreiz bija piebūves projekts, bet naudas pietrūka. Gadu gaitā domas par to, kādai piebūvei vajadzētu būt, mainījušās, bet pasākumu zāle ir nepieciešama. Ja tagad taptu projekts, Valdemāra bibliotēkas fondu vajadzētu integrēt mūsu bibliotēkā. Tā ir vīzija. Tāpat kā audiogrāmatu pieejamība ikvienam neparakstoties, ka ir veselības problēmas, kā noteikumi nosaka tagad. Tā ir pasaules tendence, ka cilvēki grib klausīties grāmatas. Tālbraucējam šoferim nākas skaidrot, kāpēc viņš nevar saņemt audiogrāmatu. Ir tik daudz profesiju, kur darbā var klausīties grāmatu.
Sadarbībā ar Priekuļu apvienības pārvaldi rīkojam Vidzemes bibliotekāru 22. konferenci. Lai tā notiktu Centrālajā bibliotēkā , tā jāslēdz, atbrauc simts dalībnieku, Bērnu nodaļas mobilos plauktus pārvietojam, cits pie cita saspiežamies. Arī turpmāk konferences rīkosim pagastos, lai Vidzemes kolēģi redz arī mūsu pagasta bibliotēkas.
-Bibliotēka kā atmiņas institūcija, zināšanu krātuve, vai Latvijā ir novērtēta tās nozīmība.
-Rīgas Gaismaspils pacēla bibliotēku prestižu un nozīmi. Arī mūsu bibliotēka pēc rekonstrukcijas ieguva citu vērtējumu ne tikai cēsnieku acīs. Avīzes, grāmatas ir pamatpakalpojums, tad vēl ir citi, kurus nevar saskaitīt uz abu roku pirkstiem. Bibliotēkas mainās līdzi laikam. Tagadējās nevar salīdzināt ar laiku pirms gadiem 30. Ja kāda problēma, cilvēki nāk uz bibliotēku. Bankā klientei izstāsta vispārīgi, izdruka maksā astoņus eiro, un viņai iesaka – ejiet uz bibliotēku, tur jāmaksā deviņi centi. Mums norēķini ir tikai ar bankas karti, skaidru naudu nedrīkstam pieņemt, un vecāki cilvēki ir neapmierināti. Arī ne visiem bērniem ir bankas kartes, bet mācībām vajag kaut ko nokopēt, izdrukāt. Tāda ir kārtība, paši mainīt nevaram. Bibliotēkām nepārtraukti jādomā, kā ieinteresēt cilvēkus te iegriezties un atgriezties. Algu saņemam, un sabiedrībai jāredz mūsu darba rezultāts – lasītāju, bibliotēkas apmeklētāju interese, vajadzība pēc pakalpojumiem, ko sniedzam.
-Ģimenē abi esat vadītāji.
-Draugi jau smejas, ka esam priekšnieku ģimene. Vīrs ir ugunsdzēsēju Cēsu daļas komandieris. Pirms tam desmit gadus bija ugunsdzēsējs Cēsīs, tad strādāja Valmierā, tagad vada vīrus, ar kuriem kopā strādāja. Man tāds pats stāsts, jāvada kolēģi, ar kuriem ikdienā strādāts. No vīra varu daudz mācīties, viņam ir vērtīgi padomi. Kad bijusi smagāka diena, viens otram pakratām sirdi. Atbalsts ir būtisks. Arī draugu un vecāku. Dēlam ir četri gadi, viņam vecāku darbs neinteresē. Meitai 15 gadi, viņa novērtēja, ka labi izklausīsies, kad stāstīs, ko dara vecāki.
-Ir Dzejas dienu laiks. Kādas pašai attiecības ar dzeju?
-Bērnībā daudz laika pavadīju Veidenbauma “Kalāčos”. Tur mana mamma strādāja, līdz piedzimu es, tad notika ugunsgrēks un vairs nebija, kur atgriezties, bet muzeja vadītājs Jānis Krieviņš bija tēta draugs. Vasarās turp braucām, mums tur bija pat dārziņš. Kā bērns nesapratu, ka tas ir muzejs, domāju, ka tās ir mūsu lauku mājas. Visos pasākumos biju klāt, atceros Dzejas dienas ar Aivaru Neibartu, Juri Vilcānu, Māri Melgalvi, kā bērns ar viņiem dauzījos. Tikai ar gadiem sapratu, cik unikālas ir šīs atmiņas, ka man bija iespēja ar viņiem kopā sēdēt pie ugunskura, dziedāt. Man ir pēdējās Veidenbauma radinieces Biruta Leites dāvināta sudraba karotīte, kuru viņa ieguvusi kādās sacensībās. Esmu viņas apmīļota, labprāt sēdēju klēpī. Tas sasaista personiski ar šo vietu. Prieks, kā muzejs ieinteresē jauno paaudzi par “Kalāčiem”, Veidenbaumu, rosina lasīt, rakstīt dzeju. Arī pati esmu mūziķe, rakstu dziesmas, dažām esmu mēģinājusi rakstīt vārdus, bet nemāku tik labi izteikties. Ir taču tik daudz brīnišķīgu dzejoļu, kas var skanēt dziesmās.
Komentāri