Vāzēs smaržo 1.septembra ziedi, atgādinot, ka sācies jaunais mācību gads. Dzērbenes vispārizglītojošās un mūzikas pamatskolas angļu valodas skolotājai Tijai Jurānei šis ir otrais gads pedagoģijā.
-Pirmā skolas diena bija sirsnīga. Bērni gan saka: “Ak, skola sākas!” Bet ir priecīgi satikties, būt skolā. Tāpat arī skolotāji.
-Kāds bija pašas ceļš, līdz atgriezāties skolā?
-Dzērbenes vidusskolā mācījos līdz 5.klasei, tad Taurenes pamatskolā, Priekuļu tehnikumā ieguvu sekretāres – lietvedes diplomu. Darba nebija, mans klupšanas akmens bija krievu valoda, lai kur Rīgā pieteicos darbā, nederēju. Aizbraucu uz Angliju, tur nodzīvoju desmit gadus. Gribēju, lai dēls piedzīvo bērnību Latvijā. Pirms trim gadiem atgriezāmies. Gribēju studēt par sākumskolas skolotāju. Dzērbenes skolas direktors padzirdēja un uzaicināja pamēģināt mācīt angļu valodu. Vispirms vēroju, kā strādā angļu valodas skolotāja Gundega Kurpniece. Tad viņa palīdzēja sagatavoties stundām, vērtēja, kopā analizējām. Tobrīd man vairāk bija bail nevis no tā, vai man pateiks, ka varu būt skolotāja, nekā no bērniem. Viņa akceptēja, ka ar bērniem saprotos, arī mācīt padodas.
Kolektīvā mani ļoti labi uzņēma. Nevarēju uzreiz pierast, ka mana audzinātāja Sarmīte tagad ir kolēģe. Visi kolēģi ir atbalstoši, var ikvienam jautāt padomu, ja nezinu, kā kādā situācijā rīkoties, palīdzēs, pastāstīs. Nepārtraukti krāju pieredzi. Neviena diena nav līdzīga kādai iepriekšējai. Un tas man patīk, tieši par tādu darbu domāju, lai nav jāsēž tikai pie datora vai tikai fiziski jāstrādā.
-Vai tas bija izaicinājums, zinot, kāda ir sabiedrības attieksme pret pedagogiem?
-Ilgi nedomāju, piekritu, tad sāku domāt, vai vajadzēja. Taču ne brīdi nenožēloju. Ir grūti, visu laiku pašai jāmācās, jāattīstās. Esmu mamma, skolotāja, klases audzināja, studente. Latvijas Universitātē studēju angļu valodu, būšu arī sociālo zinību un ekonomikas skolotāja. Divas dienas nedēļā esmu Rīgā. Ātri sapratu, ka skolotājs nav tikai tas, kurš nostājas klases priekšā un runā. Mēs varam būt frizieri, dakteri, dažādu amatu meistari, jo regulāri kādam būs jāpalīdz ne tikai ar padomu, arī praktiski, ja, piemēram, saplīst botas.
Sabiedrībā nav izpratnes, kāds ir šodienas pedagogu darbs. Šķiet, kā stundas beidzas, skolotājam darbadiena beigusies. Tāpat kā teātra izrādē, arī skolā redzam tikai to, kas notiek uz skatuves, un nedomājam, kādi darbi tiek veikti aizskatuvē, kas tajā laikā notiek visā teātrī. Bērni ir aktīvi, gudri, pateiks visu, ko domā. Mūsu skolā sadarbība ar vecākiem ir ļoti laba. Visi esam ieinteresēti, lai Dzērbenē būtu laba skola, visi darām kopā, visi ikdienā esam tepat kopā, esam viena kopiena.
-Par mazo skolu likteni laukos ar katru gadu neskaidrību vairāk.
-Būtu muļķīgi par to nedomāt. Ceru, ka Dzērbenē skolai vēl daudzi gadi priekšā. Nedrīkst aizmirst, ka ir bērni, kuri nespēj mācīties lielās skolās. Viņi tur lielajā troksnī pazūd, sēž stūrītī un izdara, cik spēj. Te ar katru strādājam individuāli. Ceru, ka arī politiķi to sapratīs. Protams, pretī tiek likts finansējums, bet vai tad katra bērna nākotne nav svarīga?
-Daudz dzirdēts – šodienas bērni nav tādi kā kādreiz.
-Tas ir jāsaprot un ar to jārēķinās. Viņi nesēdēs mierā, viņiem vajag kustību, aizvien ko jaunu, pārsteigumus. Skolā ir ļoti daudz pasākumu. Ja ir kāds sportisks pasākums, tad vienā komandā ir visu klašu skolēni. Devītklasnieks ir komandas kapteinis. Tas viņus saliedē. Esam tik dažādi, nav iespējams visus salikt pa kastītēm. Esmu novērojusi, ka bērniem ir bail kļūdīties. Īpaši jaunākajās klasēs. Visu grib izdarīt perfekti, pareizi. Cenšos skaidrot, ka arī tas ir labi, ja kļūdies, jo tagad zini, kā nevajag. Ja es kļūdos, to atzīstu. Vecākajās klasēs grūtības sagādā paust savu viedokli. Var runāt par visu ko, bet, kad par konkrētu tēmu, tad mulst, ka pateiks nepareizi. Bet domas nevar būt nepareizas. Savas domas jāmācās izteikt. Iespējams, tā ir pandēmijas ietekme, kad katrs sēdēja pie sava datora, kopā neko nedarīja, sadarbības nebija.
-Kāda bērniem ir attieksme pret angļu valodu?
-Pozitīva. Taču viņi uzskata, ka visu zina, jo sociālajos medijos lasīto un dzirdēto taču saprot. Bet ir arī gramatika un jāprot izteikt savas domas. Skolēni saprot, ka valoda ir jāprot. Stundā noturēt uzmanību ir ļoti grūti. Šķiet, jaunākajās klasēs varētu priekšā nolikt kaut vai Supermenu, bet arī tad kāds pateiks: “Es jau esmu redzējis! Garlaicīgi!” Stundām jābūt aktīvām, citādi neieinteresēt.
Bērniem patīk filozofēt, viņi spēj uzdot jebkuru jautājumu. Stundā runājam par vienu, bet pēkšņi kā no zila gaisa jautājums par ko pilnīgi citu. Bērns ir kaut kur domās aizceļojis, un viņam radies jautājums. Tas var būt par politiku, meiteņu lietām un jebko citu. Tad vai nu atbildu, vai apsolu par to parunāt vēlāk. Šis aizdomājies skolēns jādabū atpakaļ stundā. Man neviena stunda nav garlaicīga.
-Kā sapņotājiem iemācīt gramatiku?
-Jāstrādā, jāatkārto. Tikai daudzkārt atkārtojot, sadzirdēs. Lieku rakstīt, grupās spēlējam spēles, izmantoju uz spēlēm balstīto mācību platformu “Kahoot!”.
-Vai var nomākt skolēnu garlaicību?
-Mācījāmies, kā ir angliski mest ritentiņu. Vārds pa vārdam, kurš māk, kurš ne. Skolotāj, jūs nemākat. Māku! Kad būs sacensības, parādīšu. Nācās parādīt ne vienai vien klasei. Ja pasaki, tad dari. Skolotāji piedalās visās skolas aktivitātēs. Ja jāskrien kross, arī skolotāji skrien. Pērn ieguvu pirmo vietu starp skolotājiem. Bērni redz, ka arī skolotāji dara to pašu ko viņi.
-Kā pašai bija ar angļu valodu skolā?
-Padevās. No multfilmām iemācījos. Šķita, ka labi protu, līdz aizbraucu uz Angliju. Kad uzdod jautājumu un sarunā uzreiz jāatbild, tas nav kā skolā, kur vari padomāt, sagatavot atbildi mājās.
-Deivids mācās mammas audzināmajā klasē. Kā viņš iedzīvojās Dzērbenē?
-Kad dzīvojām Anglijā, dēlam mēģināju mācīt latviešu valodu, viņš neņēma pretī. Es teicu latviski, viņš iztulkoja angliski, tātad saprata. Viņam ļoti nepatika bērnudārzs, skola. Klases ļoti lielas, vairāk nekā 30 skolēnu, no bērniem centās vairīties, draugu nebija. Atbraucām te, kļuva draudzīgāks, viņam ir lielie un mazie draugi. Un te ir brīvība. Pats var iet ārā, braukt ar velosipēdu, iet spēlēt futbolu. Anglijā līdz 13 gadu vecumam bērni uz ielas vieni nedrīkst atrasties. Man nepatika arī turienes izglītības sistēma. Skolā visatļautība, stundās troksnis, haoss. Viens no iemesliem, kāpēc Deividam nepatika skolā, bija arī tas, ka viņš jau lasīja, līdz simts rēķināja, bet skolā sāka mācīt burtus un skaitīt līdz desmit.
Pirmajā klasē mani kolēģi saķēra galvu – klasē visi bērni runā angliski, ne latviski. Klasesbiedriem bija interesanti, visi gribēja ar viņu runāties. Pamazām Deivids aizvien vairāk sāka runāt latviski. Vārdu galotnes vēl klibo. Angļu valodas stundās pie manis nācās atgādināt, ka šajā stundā drīkst runāt angliski, sākumā, kad kaut ko jautāju, atbildēja latviski.
Prieks, ka dēls te mācās un redz, ka starp skolotājiem, skolotājiem, skolēniem, dažādu klašu skolēniem savā starpā ir labas attiecības. Mazie, ja ir kāda problēma, padomu prasa arī vecāko klašu audzēkņiem.
Dēls skolā mani ne reizi nav nosaucis par mammu. Man ir grūtāk, negribu, lai kāds klasē domā, ka dēlam neaizrādu, tāpēc, šķiet, esmu pret Deividu stingrāka. Viņš nav sūdzējies, kolēģi arī ne, ka būtu kaut ko sastrādājis.
-Atceraties, kāda bija pašas klase, kad bijāt devītie?
-Mācījos Taurenes pamatskolā. Mēs bijām 20 lieli palaidņi. Bija pat tā, ka dažas nedēļas pirms eksāmeniem no mums atteicās vairākas skolotājas. Bija jāiet atvainoties. Neko tādu jau nedarījām, bet bastojām, nepildījām, ko skolotāji lika. Darījām to, ko nedrīkstēja. Mums patika neklausīt, pārkāpt noteikumus. Bijām ļoti saliedēta klase, ja ko nolēmām, darījām visi. Audzinātāja Sandra Kārkliņa salidojumā atklāja, kā negribējusi iet uz skolotāju istabu, jo katrreiz kāds teicis: “Tie tavi devītie!” Viņa mūs ļoti aizstāvēja, vienmēr ar mums runāja atklāti. Tāds man arī ir priekšstats, kādai jābūt skolotājai, klases audzinātājai.
-Pēc desmit gadiem arī būsit skolotāja?
-Tagad domāju, ka strādāšu tepat. Ceru, ka nebūšu nogurusi, jo skolotāja darbs saglabā jaunību. Nejūtu, ka darbā nogurstu, bērni uzmundrina, pienāk un samīļo, ienāk klasē parunāties. Pie slodzes pierod. Zinu, ka varu simtprocentīgi sagatavoties stundai, un arī to, ka, ejot klasē, nezinu, kā noritēs stunda. Ieplānotais jānoliek malā, jo klasei ir neprognozējams noskaņojums, kaut kas var notikt starpbrīdī vai vairākumam vienkārši negribas mācīties. Tad jārīkojas intuitīvi. Tas, kas der vienai klasei, citai nederēs, jo katra citāda, tāpat kā katrs bērns.
Komentāri