Skrējienā atgādina par Baltijas ceļu

Vairāki cēsnieki, skriešanas entuziasti, otrdienas (20.08.) pievakarē Cēsīs sagaidīja Rūdolfu Birnbaumu. Siguldietis izskrien 678 kilometrus garo Baltijas ceļu tādu, kāds tas bija pirms 35 gadiem. Sāka Viļņā un šodien sasniegs Tallinu.

Daži, nevarēdami skrējēju sagaidīt, aizsteidzās pretī līdz Melturiem un ieskrēja Cēsīs kopā ar Rūdolfu. Pieturvietā viņu sagaidīja atbalsta    komanda un tie, kuri arī nolēmuši kopā paskriet kaut gabaliņu. Rūdolfa sešgadīgā meita Amēlija tētim uzzīmējusi zīmējumu, kurā redzams, kā viņš sasniedz galamērķi un saņem puķes.

Pieturvietā sarunas gan par skrējienu, gan Baltijas ceļu. Kāds stāvējis pie Liepas, cits Melturos, vēl kāds Cēsīs, jaunākie ieklausās, jo dažs vēl nebijis dzimis. “Baltijas ceļš man saistās ar Brīvības ceļu. Varu tikai iedomāties, kādas bija sajūtas tiem, kuri stāvēja Baltijas ceļā, tāpat kā to, ko Rūdolfam nozīmē izskriet vienam, un cik būtiski ir atbalstītāji,” “Dru­vai” atzina Santa    Kuzmane, bet Anita Ieviņa atceras, ka Baltijas ceļā stāvēja Rīgā pie Brīvības pieminekļa, tur bija daudz cilvēku, bet gaisotni nav iespējams izstāstīt. Anita vērtē, ka noskriet 85 kilometrus dienā, tas ir daudz, prasa ne mazums enerģiju. Taču ir arī jāpagūst atjaunoties    tālākam ceļam. Pati gadā noskrien ap 4300 kilometrus.

Savukārt skriešanas entuziasts Normunds pastāsta, ka kopā ar kolēģiem no “CATA” stāvējis pie Liepas. “Tas bija interesanti. Man kājās bija no Zvied­rijas atvestas botas,  blakus stāvētājs norādīja uz tām. Nebiju pats ievērojis, ka uz apaviem ir uzraksts “Be free” (būt brīvam). Zīmīgi tam brīdim,” pastāstīja cēsnieks un atklāja, ka citās Baltijas ceļa gadadienās gabaliņu nobraucis ar velosipēdu, kad maršruts bijis Tallina – Viļņa, citu gadu pievienojies motociklistiem, kuri braukuši pa Latviju. “Kopā ar Rūdolfu paskriešu dažus kilometrus,” bilda Nor­munds.   

Rūdolfs “Druvai” atzina, ka ir priecīgs un skriet pa Latviju ir viegli: “Tā kā visu organizējām paši, bez kāda finansiāla atbalsta, Lietuvā nebija informācijas, izziņojām caur draugiem, bet to, kuri paskrietu gabaliņu kopā, bija tikai Viļņā,”

Lielākoties Rūdolfs skrēja viens. “Pie Latvijas robežas mūs sagaidīja, tad ik pa laikam kāds pievienojās. Katrs skrien, cik vēlas. Rīgā sagaidīja skrējēji, bet bija arī tādi, kuri nesaprata, kas notiek, kas ir Baltijas ceļš. 

Garkalnē ceļmalā bija iznākusi grupa, kas bija stāvējusi Baltijas ceļā, uzmundrināja, māja ar karodziņiem. Siguldā, kā jau mājās, bija savējie,”    pastāstīja akcijas “Izskrien Baltijas ceļu ‘35” organizators, tehniskais atbalstītājs Mairis Nuķis. Rūdolfs ar gandarījumu uzsvēra, ka tie, kuri pievienojas, parasti saka, ka noskries dažus kilometrus, bet reti kurš nenoskrien vairāk. Cēsnieki Miķelis Vietnieks, Artis Mednis un Oskars Romka skrējējam    pievienojās Melturos un bija gatavi noskriet vismaz līdz lidlaukam Priekuļos.

Rūdolfs Birnbaums “Druvai” uzsvēra, ka    pirms 35 gadiem Baltijas ceļā paustās    vērtības un brīvība ir jāaizstāv arī šodien. “Šodien vairs nevar vienkārši stāvēt.  Ja    stāvi,    citi paiet garām. Šodien jābūt dinamiskākiem, aktīvākiem, tāpēc ir      skrējiens. Skriešana sabiedrībā ir populāra. Nav jau jānoskrien desmitiem kilometru, Baltija ceļa skrējienā katrs skrien, cik vēlas vai var,” saka Rūdolfs. Viņš arī atklāja, ka skrējienā devies ar nepadarīta darba sajūtu. Kad notika Baltijas ceļš, Rūdolfam bija septiņi gadi. Viņš tajā nepiedalījās.

Skrējienu Rūdolfs sāka 16.augustā. Astoņas dienas siguldietis Lietuvā, Latvijā un Igaunijā atgādina par notikumu pirms 35 gadiem, kad cilvēki trijās Baltijas valstīs bija vienoti. Visiem bija viens mērķis – miermīlīgā protestā likt atcerēties par 1939. gadā nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības noslēgto Molotova–Ribentropa paktu, kas slepeni sadalīja Eiropu ietekmes zonās, un Baltijas valstis nonāca padomju okupācijā.