Piektdiena, 5. decembris
Vārda dienas: Sabīne, Sarma, Klaudijs

Censties vietas, komandas, klientu dēļ

Iveta Rozentāle
05:34
20.08.2024
471
Reh Centrs (1)

DACE KLĀMANE. FOTO: Iveta Rozentāle

Līgatniete Dace Klāmane 20 gadus strādā SIA “Rehabilitācijas centrs “Līgatne”” un kopš 2013. gada to arī vada.

Uzņēmums, kas ir arī paš­valdības kapitālsabiedrība, pēdējās desmitgadēs, samazinoties valsts atbalstam rehabilitācijas pakalpojumiem, vairākas reizes bijis uz bankrota sliekšņa, bet arvien turpinājis darbību, saglabājis ļoti labu darbinieku un speciālistu komandu. Patlaban tiek īstenots energoefektivitātes projekts, kas ļaus ievērojami uzlabot infra­struktūru. Daļā centra joprojām atgādina par padomju laikiem, lai cik labi telpas uzturētas, tas ir liels klupšanas akmens, uz ko atsauksmēs norādījuši arī klienti.

“Druva” sarunājās ar Daci Klāmani par izaicinājumiem, vadot iestādi, un rehabilitācijas nozīmi cilvēka dzīvē.

-Jūs piekritāt kļūt par vadītāju nebūt ne vienkāršā centra darbības brīdī. Kas pamudināja?
-Esmu studējusi biznesa vadību, strādājot šeit, sapratu, ka degu par šo uzņēmumu, zināju, ka tas var darboties ar pozitīvu zīmi. Esmu ļoti pateicīga pirmajai direktorei, pie kuras strādāju, Andrai Zušmanei. Viņa bija lieliska vadītāja un no viņas es ļoti daudz iemācījos.

Esmu cilvēks, kam stresa situācijās smadzenes darbojas daudzreiz labāk. Ikdienu atvieglo fakts, ka māku pieņemt lietas aukstasinīgi. Jāteic, man pat nepatīk miera periodi, kad nekas nenotiek. Labāk, ja ir jautājumi, kas prasa risinājumus. Stresa situācijas padara darbu interesantāku. Domāju, ka mēs, cilvēki, vispār esam visu laiku pārbaudāmi un kustināmi, jo citādi iemiegam, ieejam rutīnā un pārāk neiespringstam uz darāmo. Tāpēc tā “piebakstīšana” dod tonusiņu.

-Tā mēneša beigās, kad jūs iecēla par vadītāju, Valsts ieņēmumu dienests (VID) atsūtīja vēstuli, ka uzņēmuma maksājumu    konti tiek slēgti un darbība pārtraukta.
-Tas bija šoks. Jā, uzņēmumam vairākus gadus bija krāti nodokļu parādi, ar domu, ka gan jau valsts sapratīs. VID lēmums nāca negaidīti un strauji. Uzsākām tiesiskās aizsardzības procesu, iesniedzām prasību par maksātnespēju, vienojāmies ar VID un pārējiem kreditoriem par parādu apmaksu četru gadu periodā. Tā līdz 2018. gadam maksājām gan kārtējos izdevumus, gan līdztekus vecos parādus. Tad izturējām, domājām – kad tas beigsies, varēsim sākt “dzīvot” un attīstīties.

Stājoties amatā, uzaicināju atpakaļ darbā ārstus un citus darbiniekus, kuri, manuprāt, bija uzņēmuma dvēseles un lieliski komandas biedri, bet krīzes periodā tika atlaisti. Visi darbinieki šajā laikā bija ļoti lojāli un prom negāja. Neskatoties uz smago finansiālo situāciju, darbs mums bija, tikai mans, kā vadības uzdevums, bija pēc iespējas optimizēt izdevumus. Domāju, klienti to pat nesajuta, tikai redzēja, ka nevarējām pietiekami ieguldīt infrastruktūras sakārtošanā. Visās pacientu anketās saņemam ļoti labas atsauksmes , vienīgā piebilde, ka vajag sakārtot infrastruktūru. Diemžēl tiesiskās aizsardzības procesa laikā nevarējām piedalīties nekādos Eiropas projektos, bet tas bija laiks, kad mūsu jomai no Eiropas Savienības fondiem bija lielas atbalsta summas – pat līdz 90%. Attīstības ziņā šis laiks ietekmēja negatīvi, un to jūtam joprojām. Tagad, kad pieteicāmies energoefektivitātes projekta līdzfinansējumam, atbalsts ir tikai 30% no attaisnotajiem izdevumiem, turklāt, tā kā esam arī saimnieciskās darbības veicēji, kas sniedz arī maksas pakalpojumus, rezultātā mums tie ir 12%. Tomēr arī šo gadu laikā ar saviem līdzekļiem iespēju robežās pakāpeniski modernizējam gan procedūru kabinetus, gan numuriņus, kur klienti uzturas.

Savukārt pagājušajā gadā pieteicāmies ALTUM izsludinātajā atveseļošanās fonda programmas otrajā kārtā energoefektivitātes uzlabošanai, rezultātā tiek atjaunots administratīvais korpuss.

-Jūs arī veselības ministru aicinājāt pārskatīt Ministru kabineta (MK) noteikumus attiecībā uz pašvaldībai piederošiem uzņēmumiem.
-Jā, jo mūs kā pašvaldības kapitālsabiedrību ierobežo dažādi MK noteikumi, kuri nav saistoši privātuzņēmumiem. Tomēr, lai arī esam pašvaldības uzņēmums, tāpat kā privātie uzņēmēji, mēs paši pelnām un sevi uzturam. Arī kad piedalījāmies energoefektivitātes paaugstināšanas projektu pieteikumu atlasē, mums bija daudz tikšanos ar Centrālās finanšu un līgumu aģentūras pārstāvjiem, lai izskaidrotu, kā darbojamies, jo pieteikumu vērtēšanas komisijai nebija pieredzes ar tādiem gadījumiem.

-Vai pēc teju desmit gadu uzņēmuma vadīšanas vēl ir apņēmība sasniegt iecerēto?
-Mans virsmērķis vienmēr ir bijusi ēkas, infrastruktūras sakārtošana. Tagad viena ēka būs atjaunota, vēl nepieciešami ieguldījumi otrai. Es šo vietu jūtu kā savējo. Darbiniekus, kuri šeit strādā dienu no dienas, apbrīnoju arvien vairāk, mums ir ideāla komanda, lieliski    darbinieki. Protams, ir arī brīži, kad nepārtraukti sanāk sastapties ar birokrātiju un sisties kā pret sienu, šķiet, ka ir gana.

Visvairāk gribas censties tieši šīs vietas, komandas un klientu dēļ. Dažkārt, kad klients ienāk, viņš ir šokā par mūsu foajē novecojušo interjeru. Pat gadās, ka pagriežas un aiziet. Vieta nav mūsdienīga. Bet, kad klienti tiek līdz mediķiem, šķiet, viņi darbinieku rokās pilnīgi izkūst. Tad, kad to redzi un dzirdi klientu sniegtās pozitīvās atsauksmes, saproti, kādēļ ir vērts strādāt.

-Vai vēlaties arī vairāk izcelt saulītē rehabilitācijas nozīmi?
-Rehabilitācija Latvijā viennozīmīgi ir par maz novērtēta. Ir redzams, ka cilvēki, īpaši pēc kovida, izejot rehabilitāciju, atguva spēkus pārsteidzoši ātri. Bija klienti, kas, atnākot pie mums, bez aizdusas un neatpūšoties nevarēja noiet desmit metru, bet pēc divām nedēļām cilvēki jau gāja ārā, nūjoja un pat izstaigāja visu apkārtni. Lai cilvēks atjaunotos, rehabilitācijai ir milzīga nozīme.

Tāpēc rehabilitācijai tik būtisks ir valsts atbalsts. Jo brīdī, kad cilvēkam viss rehabilitācijas kurss ir jāapmaksā no saviem līdzekļiem, nedomājot par ilgtermiņa sekām, viņš izvērtē prioritātes – aiziet uz veikalu nopirkt ēdamo, samaksāt elektrības vai apkures rēķinu vai izvēlēties rehabilitāciju. Rehabilitācijai būtu jābūt kā obligātai opcijai, ko var saņemt veselības aprūpē.     

Arī pēc operācijām rehabilitācija paātrina atjaunošanos. Turklāt mēdz būt, ka bez pilnvērtīga rehabilitācijas kursa organisms līdz galam tā arī nespēj atjaunoties un atgūt funkcionalitāti. Tā, piemēram, ja pēc pirkstu vai pleca operācijas nav iespēja laikus iziet rehabilitācijas kursu, pilnvērtīgas kustības tā arī var neatgriezties. Tāpēc rehabilitācija ir tas nākamais obligātais solis. Arvien vairāk cilvēku to sāk apzināties, bet diemžēl ne visi. Ikdienā jūtam, ka arī ģimenes ārsti joprojām ir ļoti maz par to informēti. Ir pacienti, kuri piezvana un saka, ka ģimenes ārsts nedod nosūtījumu, un pacientam nākas mediķim skaidrot, kāpēc tas ir vajadzīgs. Tā ir pilnīgi absurda situācija. Tāpat rehabilitācijai daļēji būtu jābūt saistītai arī ar minimālo sociālo pakalpojumu grozu. Jo, ja cilvēks ātrāk atgriežas darba tirgū, samazinās darba nespējas periods, kas no sociālā budžeta prasa milzīgus līdzekļus.

-Turklāt darba nespējas lapa nebūt nenozīmē atveseļošanos.
-Jā. Ja cilvēkam ir slimības lapa, bet viņš veselības uzlabošanai neko nedara, tam nav jēgas. Tāpat rehabilitācija arī ir veids, kā samazināt arodslimības. Piemēram, ja cilvēkiem, kuri visu dienu strādā ar datoru vai visu laiku stāv kājās, būtu iespēja reizi gadā doties uz valsts apmaksātu rehabilitāciju, kur tiek iedoti arī padomi, kā pēc iespējas ergonomiskāk darīt savu darbu, būtu daudz mazāk arodslimnieku. Un tad ir jautājums, kas ir lētāk – maksāt par iegūto invaliditāti, arodslimību, apmaksāt darba nespējas lapas vai aprēķināt sociālo pakalpojumu grozu tā, lai vismaz reizi gadā darba spējīgs iedzīvotājs varētu saņemt rehabilitāciju.

-Vai novērojams, ka uzņēmumi nodrošina veselības apdrošināšanu, un tā darbiniekiem nodrošina iespēju saņemt rehabilitācijas pakalpojumus?
-Jā, arvien vairāk. Mums ir arī izveidota sadarbība ar uzņēmumiem, zemnieku saimniecībām,    Aizsardzības ministriju un citām iestādēm, kuru darbiniekiem ir iespēja pie mums iziet rehabilitācijas kursu ar darba devēja līdzmaksājumu.

Tāpat ir novērojams, ka arī jauni cilvēki arvien vairāk saprot rehabilitācijas nozīmi. Tas ir ļoti labi, ņemot vērā, ka viņiem priekšā vēl ir daudzi dzīves un darba gadi. Turklāt, reizi gadā apmeklējot speciālistus, rodas lielāka motivācija turpināt pildīt iemācītos vingrojumus arī mājās.

-Kā jūtas jūsu uzņēmuma darbinieki, vai ir kādi īpaši pasākumi, tradīcijas?
-Uzņēmumā vidēji ir 110 darbinieki, kā arī piesaistīti individuālie komersanti, piemēram, masieri, gidi, kopā ap 140 cilvēku. Mums ir vairākas struktūrvienības – administratīvā, klientu apkalpošanas, saimniecības daļa, ēdināšanas komplekss, senioru māja un medicīnas nodaļa. Darbā mēs pavadām lielāko daļu laika, līdz ar to tā ir kā otra ģimene.

Esmu ļoti paškritiska, bet ceru, ka darbinieki jūtas labi. Man ir svarīgi, lai cilvēks darītu to, ko viņš vēlas, lai profesionālie speciālisti būtu sadzirdēti, tāpēc man pieņemama ir demokrātija, kad lēmumus izdiskutējam un pieņemam kopā. Protams, ir brīži un situācijas, kad pasaku, ka būs tā un ne citādi, bet mans princips nav – skaldi un valdi. Cenšos ar darbiniekiem iet roku rokā, blakus.

Domāju, tāpēc darbu var darīt tik labi, jo darbinieki jūtas iederīgi un māk arī kopā atpūsties. Reizi gadā, augusta beigās, mums ir kopēja ekskursija. Šogad brauksim uz Pakrojas muižu Lietuvā. Un reizi gadā ir balle. Vieni darbinieki vairāk gaida ekskursiju, citi – balli.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ilze Liepa - kopš piecu gadu vecuma teātrī

05:51
04.12.2025
131

“Cēsu Mazais teātris” sevi pieteica 2019.gadā ar iestudējumu “Antālija”. Latvijā jaunu profesionālu mazās formas teātri izveidoja aktrise Ilze Liepa, kura līdz tam bija redzama uz Valmieras teātra skatuves. Aktrise piepildīja pirms kāda laika radušos ideju par savu teātri. Ilze pastāsta “Druvai” gan par Cēsu Mazā teātra aktu­alitātēm, gan pakavējas atmiņās par tapšanas vēsturi un savu […]

No Kanādas atgriežas uz dzīvi Cēsīs

05:03
03.12.2025
627
1

Liene Sestule pēc 15 gadu ilgas prombūtnes Kanādā atgriezusies dzimtajā Cēsu novadā. Viņa “Druvai” atzīst, ka, atgriežoties pēc tik ilga laika, esot sajūta, ka viss atkal dzīvē jāsāk no jauna. Daudz šo gadu laikā esot mainījies, piemēram, banku sistēma. “Es it kā ne mirkli nepārtraucu kontaktus ar Latviju un katru gadu braucu šurp. Tomēr, kad […]

Tieši drūmākajā gadalaikā spēt ieraudzīt dzīves skaistumu

05:00
02.12.2025
146

Ceļā uz veikalu iepirkties “Druva” sastop amatieti Anitu Daiju. Uz vaicājumu, kā klājas, Anitai nav citu domu, kā ar azartu teikt: “Ļoti labi!” Izrādās, viņa tikai pirms nepilna mēneša devusies pelnītā pensijā un vēl ir kā apreibusi no brīvības sajūtas. Anita aizvadītos gadus strādājusi par sētnieci, tīrījusi Ģikšu pagasta centru, visus galvenos celiņus. “Esmu ļoti […]

Ceļā pretim gaismai un brīnumam

05:55
01.12.2025
241

Svētdien Pirmā Advente. Sākas pārdomu laiks un ceļš pretī Ziemassvētkiem, pretī gaismai. Par notikumiem apkārt, sevis meklējumiem, atvērtību saruna ar evaņģēliski luteriskās baznīcas Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas un Apšu – Lodes draudžu mācītāju Andri Vilemsonu. -Par Adventi, Ziemas­svētkiem jau krietnu laiku skandē lielveikali, reklāmas, atgādina dažādas labdarības akcijas. -Tā bijis vienmēr. Mana dzīves filozofija – vislabākā diena […]

No notīm līdz emocijām

05:35
28.11.2025
43

Dainis Skutelis un viņa lielākā radošā loma Pirmo reizi Latvijā ir skatāms Franca Lehāra meistardarbs, operete “Džudita”, mīlas stāsts par kaislīgu satikšanos un šķiršanos, kad Džuditas mīļotais Oktāvio dodas karā. Operete atklāj kaisles, likteņa, mīlestības un arī nodevības spēku. Lai gan darbu iestudējusi starptautiska komanda, operetes teksti un dziesmas ir latviešu valodā. Izpirkta un skatītāju […]

Aukstajam laikam šuj siltas segas

06:32
27.11.2025
449

“Milzīgs paldies mammai Skaidrītei, kas mani vienmēr atbalstījusi, un māsai Ingai, viņa man ir bijusi paraugs un palīdzējusi virzīties uz priekšu,” sarunā par uzņēmējdarbību šuvējas arodā būtiskāko uzsver Ilvija Tīrone-Gabrānova, akcentējot, ka ģimenes atbalsts vienmēr ir bijusi viņas stiprā aizmugure. Ilvija dzīvojusi un dzīvo Cēsu novadā, izņemot periodus, kad mācījās Rīgā un kādu brīdi mitinājās […]

Tautas balss

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
29
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
31
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Veidenbauma prēmijai jāatgriežas Liepā

08:27
23.11.2025
35
Literatūras cienītāja raksta:

“Izlasīju “Druvā”, ka Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad pasniegs Cēsīs, ne Liepā, kā tas bijis tradicionāli. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Tieši tas, ka pagodinājuma pasniegšanas ceremonija gandrīz 60 gadu notiek dzejnieka dzimtajā pagastā Liepā, ir īpašā pievienotā vērtība. Tā ir kā visu Veidenbauma novadnieku novērtējums literātam, Veidenbauma prēmijas saņēmējam. Cēsīs un Cēsu Izstāžu namā notiek […]

Atbildība arī gājējam

08:26
22.11.2025
29
Cēsniece V. raksta:

“Agrāk bērniem skolā mācīja satiksmes noteikumus. Atceros, ka teica: “Pirms šķērsojiet brauktuvi, vispirms paskatieties pa kreisi, pēc tam pa labi, vai nebrauc kāda automašīna. Tikai pēc tām ejiet pāri ielai.” Un tas attiecas ne tikai uz vietām, kur nav gājēju pārejas, bet arī tur, kur tās ir. Taču tagad bērni un jaunieši vispār neskatās, vai […]

Sludinājumi